Ar Pēteri pirmoreiz tikāmies pirms mēneša- no rīta. Biju tikko pamodusies un ieslēdzot gaismu redzēju lielu, melnu zirnekli pie izejas durvīm. Mēs abi sastingām un saskatījāmies. Man pat likās, ka viņš man saka
-"Tā, jaunā dāma, esat pamodusies, malacis! Nu tad es iešu tālāk, veiksmīgu dienu!"
aši paslīdēja zem ārdurvīm un pazuda manam skatam. Nē, es nenobijos, bet biju patiesi pārsteigta. Kad tikko ievācos dzīvoklī te nemanīju nevienu dzīvu dvēseli. Ne mušu, ne zirnekli, ne odu... vienu vasaras dienu pa vēdlodziņu ielidoja lapsene bet tik pat ātri arī izlidoja ārā. Drīzāk nobijos no tā, ka nevienas mazas radības te nav- vai ar dzīvokli kaut kas nav labi? Hm...
Šovakar ar perifēro redzi pamanīju kustību uz grīdas. Pēteris! Pēteris tādā darbīgā solī pārskrēja pāri istabai un apstājās pie skapja apakšas- laikam pamanīja, ka es te esmu.
-"Labvakar jaunkundz, atvainojos, negribēju jūs nobiedēt"
Pasveicināju pretī, pasmaidīju un turpināju vērot ko viņš darīs, jo, nu godīgi- man nav bail no zirnekļiem vai kādām citām radībām kamēr tās mani nobiedē- piemēram, uzkrīt uz galvas, kā tas dažkārt notiek mežā- brrr. Pēc mirkļa zirnekļa kungs pārskrēja pāri atpakaļ zem krēsla. Sarosījos, sāku vērot, lai novērstu kādu pārsteiguma tikšanos. Pazuda. Pēc mirkļa viņš atkal izlien ārā un sastingst pie veļas žāvētāja, kas novietots teju istabas vidū.
Zinu, ka ļoti maza saujiņa mūsdienu cilvēku ievēro zīmes. Es no bērnības klausos dabā- ja pa mežu ejot putni pēkšņi trako- tālāk neeju, un tā tālāk. Ticu vienotai pasaules valodai. Trakums? Kukū? Katram savi putni galvā... man ir manējie- tev tavējie- tādēļ uzrunāju radību istabas vidū.
-"Pētera kungs, vai jūs ko vēlaties man pateikt? Ko jūs meklējat? Te nevienu mušu neesmu manījusi- atvainojiet. Ziniet, esmu mazliet nobijusies no jums, nezinu vai tagad naktī varēšu aizmigt. Ak, atvainojiet, jūs noteikti esat nobijies no manis tik pat ļoti cik es no jums. Es jums nedarīšu pāri... tikai lūdzu nenobiedējiet mani. Ziniet es novērtēju, ka jūs ieturat distanci- paldies par to!"
Viņš neatbildēja. Pēc laika pazuda zem cita skapja. Kad jau aizmirsu par astoņkājaino draugu un iegrimu domās..atkal... raitā solī no manas gultas apakšas (es sēdēju uz tās) pārskrēja pāri istabai... izdomāju, ka par Pēteri jāraksta. Tagad viņš ir sastindzis istabas vidū un es viņam stāstu, ka iespējams, viņš būs vienīgais zirneklis par kuru būs sarakstīta un publicēta gandrīz lapaspuse kādā vietā, kas viņam ir pazīstama- tīkls (web).
Ko nozīmē zirnekli redzēt? Kāpēc tieši tagad? Folklorā zirneklis ir sievišķs simbols, un tas ir saistīts ar cilvēku likteņa aušanu un pareģošanu. Zirneklis simbolizē veiksmi, laimi, bagātību un gaidas. Kā visiem simboliem, arī zirneklim ir divas puses. Indiāņiem zirneklis nozīmē patību, aizsardzību pret vētrām, bet zirneklis var nozīmēt arī sagūstīšanu. Zirneklis uzglūn upurim, kas sapinušies tīklā, un iepin tos pats, lai vēlāk nogalētu.
Hmm... labi, par ko es domāju īsi pirms zirneklis parādās? Par to, ka gribu mainīt darbu. Tad tas varētu nozīmēt, ka man jābūt pacietīgākai? Nezinu... iespējams. Pēteris aizslīd uz koridoru. Atkārtoju- man nav bail no zirnekļiem, bet doma par viņa klātbūtni naktī nebūt neveicina miega iestāšanos. Jaunais dzīvokļa biedrs jānoķer un jāizlaiž ārā.
Pulkstenis ir divi naktī- beidzot atradu- noslēpies uz dzīvokļa sienas zem krēsla. Brrr... noķēru glāzē un noliku uz grīdas. Sēžu blakus un domāju- varbūt atstāt pa nakti te? Vismaz mierīgi gulēšu. A ja nu nosmok? Nē... jālaiž ārā. Atveru virtuves logu- ārā sniegs- izmest pa logu nedrīkst- nosals. Simt punkti sasals līdz būs sastapies ar sniegoto zemi!
Ir divi naktī un Pēteris tiek izlaists kāpņutelpā ar pamatīgu spiedzienu un sprintu atpakaļ dzīvoklī. Zem durvīm, drošības pēc novietoju lielu dvieli un virsū uzliku smagumu, lai nevar tikt atpakaļ... Piedod Pēteri... es labprāt draudzējos, bet ne tik sirsnīgi. Lai tev daudz mušu tīklā! Veiksmes!