VIETĀ! VIETĀ, ES SAKU!

Katram no mums ir sava vieta šajā pasaulē. Šajā vietā tev viss tiks dots un viss nāks viegli. Dažkārt pat liksies, ka pārāk viegli. Šajā pasaulē mēs neesam, lai ciestu, bet, lai baudītu. Zinu, tas skan nereāli, vai ne ? Nu, tu vari man piekrist un vari nepiekrist- tas atkarīgs no tevis, bet tici man, ja tu šim noticēsi tava dzīve kļūs gaišāka. Vai esi lasījis grāmatu “Pollianna” ? Ar smaidu pa dzīvi virzīties ir vieglāk un vienmēr noder atcerēties, ka nauda tev nespēj dot galvenās dzīves vērtības. Nevar. Protams, labāk ir raudāt Mersedesā nekā uz velosipēda, bet Mersedesa vadītājs maz redz skaistos skatus apkārt- viņš redz asfaltu un luksoforus. Mersedesa vadītājs arī sēž nevis sporto… Klau, nu te varam ilgi runāt. Kāpēc par šo rakstu? Rakstu, jo mums pasaulē ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Nelaimīgu gļēvuļu. Cilvēki saka, ka darīt darbu, kas ir hobijs un nelauž kaulus, bet sagādā prieku ir ekstra. Tā nav ekstra, ekstra ir saņemties un darīt. Noticēt. Cik gan daudz cilvēku izmācās kādu profesiju tikai algas vai pieprasījuma pēc! Cik daudzi no mums piepilda vecāku vēlmes un sapņus? Viņi ir nelaimīgi- nelaimīgi cilvēki, kuri paši sevi piespieduši ciest. Es katru dienu satieku šos nelaimīgos cilvēkus- veikalā, restorānā, sabiedriskajā transportā un saviesīgos pasākumos… 90% ļaužu sūdzas par darbu- alga maza, daudz jādara, maz brīvā laika vai arī priekšnieks, protams, ir idiots, bet tajā mirklī, kad es jautāju kādēļ tu neej prom sāk skanēt attaisnojumu rinda. Šie cilvēki ir mazohisti- viņiem patīk sāpes un viņiem patīk gausties. Kad saprotu, ka man pretī ir mazohists es pārstāju ar šo cilvēku runāt- nav jēgas. Mazohists gūst baudu no sāpēm un atrunāt viņu no šīs narkomānijas ir neiespējami. Man viena paziņa nesen sūdzējās, ka apnicis darbs. Maksājot labi, bet viņai nav spēka aiziet uz darbu. Un jā- darbs viņai ir interesants- tūrisms. Ceļojumi uz firmas rēķina un vēl dažādas ekstras. Skan lieliski, ne ? Sapņu darbs! Kurš gan negrib ceļot par pašizmaksu? Viņa vairāk negrib. Mēs parunājām un es teicu- “Ej prom. Aizej rīt uz darbu un uzraksti atlūgumu. Tagad nāk vasara- iestāsies bezdarbniekos, atpūtīsies, sakopsies- izdomāsi ko vēlies darīt un sameklēsi darbu. Latvijā taču ir darbinieku trūkums, cik gan grūti varētu būt to izdarīt? It sevišķi tādai skaistai, gudrai un briedušai sievietei? Tu dzīvo vienreiz, kāpēc tērē savu laiku nodarbei, kura tev nepatīk? Pēc laika atskatīsies un nožēlosi“ Viņa tikai pasmaidīja. Es nolēmu vairāk negandēt savus nervus un šo tēmu aizmirsu. Pēc mēneša atgriezāmies pie šī temata un viņa man saka: “jā, es laikam iešu prom- jāsagaida tikai bonusi, lai neapčakarē”. Prēmijas būšot pēc nedēļas, pēc tam noteikti iesniegšot atlūgumu. Es nezinu vai atlūgumu viņa iesniedza, nezinu un man vienalga. Zinu daudz, daudz cilvēku, kuri sniedz atlūgumus katru nedēļu un tā vairākus gadus no vietas. Tagad padomā, ja mēs katrs godīgi un tikai godīgi sev atzītu ko mēs vēlamies darīt un to darītu vai pasaule nebūtu labāka vieta? Pārdevējas pie kasēm nekurnētu, bet būtu smaidīgas. Piedod, ka īpaši uzsveru kasieres, bet tā ir profesija ar kuru mēs katrs diendienā saskaramies un ļoti labi zinām, ka bieži vien viņas nav tajā labākajā omā. Latvijā vidējais dzīves ilgums 2017 gadā ir 74, 6 gadi, tātad, visu dzīvi varam sadalīt septiņos nogriežņos. Kurā nogrieznī esi tu? Vai tu pamanīji cik ātri paskrēja gadi? Kā tev liekas, vai savas dzīves pēdējās sekundēs tu priecāsies cik daudz naudas esi nopelnījis vai arī cik kvalitatīvi esi pavadījis laiku? Un vēl, neesmu satikusi nevienu veiksmīgu ( pelnošu) cilvēku savā jomā, kuram riebtos savs darbs. Visi šie veiksmīgie cilvēki dara savu darbu ar aizrautību un baudu un jā, katrā darbiņā ir tā garoziņa, bet salīdzinājumā ar visu pārējo tas ir nieks. Arī man ir ļoti jāsaņemas, lai kaut vai aizpildītu visus VID papīrus vai sastādītu līgumus. Tā ir mana garoziņa, bet tā nestāv ne tuvu tam gandarījumam un azartam ko sagādā darbs. Un, ja tu esi viens no mazohistiem, lūdzu, padomā ko tu vēlētos darīt, tad pasaki skaļi un apskaties piedāvājumu- iespējams tieši tu esi nepieciešams kādam, iespējams tikai tu vari veikt revolūciju nozarē par kuru tikai sapņo. Tu esi nepieciešams. Tu esi vajadzīgs. Pasaule pacietīgi gaida un lūdz, lai tu atvērtu savas acis, sajustu savas vēlmes un piepildītu tās. Arī bībelē, neesmu kristiete, ir teiks “Tu dzersi no tā avota, no kura tev neslāps” un “meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.”. Jā, katram no mums ir jāmaksā rēķini, bet kamēr dari darbu, kurš nomaksā rēķinus paveries apkārt un iespējas atnāks. Zinu vairākus “veiksmes stāstus” un šis ceļš no sākuma nekad nav viegls, bet tās ciešanas un pārbaudījumi būt tikai ziediņi salīdzinot ar ciešanām, kuras tev ir tagad. Mēs latvieši esam dzīves gudri, spēcīgi un strādīgi. Neticu muļķībām par izmiršanu, es ticu, ka mēs izdzīvosim un būsim vareni. Mēs jau esam vareni! Cik daudz pasaulē ir mūsu projektu un inovāciju! Padomā. Prieks dzīvot nav tikai priekš izredzētajiem- tas ir visiem. Tas ir arī tev un man. Ja tu darīsi savu darbu ar prieku tu radīsi prieku. Smaids ir lipīgs tāpat kā smiekli. Šodien braucot vilcienā plati smaidīju- smaidīju tik ilgi kamēr viss vilciens sāka smaidīt. Cilvēki ieskatījās man acīs un smaidīja. Zinu, ka tas nav nekas dižs un tomēr, pasažieri izkāpa priecīgi un tālāk nodeva prieku tiem, kuri iekāpa. Es to darīju ar nodomu- tas bija mans mazais eksperiments. Tagad es tev ieteikšu pamēģināt ko līdzīgu- katru dienu no rīta spogulī uzsmaigi sev. Lai cik pohaina, neizgulējusies, miegaina tev seja- pasmaidi. Ja nesanāk pasmaidīt tad pavelc kaktiņus ar pirkstiem uz augšu. Pamēģini šo vismaz nedēļu un, ja vēlies uzraksti kā gāja- labprāt izlasīšu! Šajās dienās man ir bijuši randiņi ar sevi, nākamreiz pastāstīšu kā gāja randiņā ar kādu citu. Lai tev smiekliem pilnas brīvdienas!