Čau visiem! Mans vārds ir Elita un es esmu soctīklu atkarīgā. Ir pagājusi nedēļa kopš esmu dzēsusi savus profilus interneta vidē. Vai varu dabūt savu nedēļas nozīmīti?
Kā ir? Nu, pirmās dienas bija dīvainas- ik pa mirklim meklēju feisbuku savā telefonā, bet nav! Nav! Nav ko skrullēt uz leju un tieši tāpat kā tu nezini ko daru es arī nezinu ko dari tu. Dienā redzu miljonu skaistu skatu vai arī ienāk prātā kāds interesants/ smieklīgs komentārs, bet nav taču kur postot. Nav! Soctīklu atkarība manī ir dziļāka nekā biju iedomājusies. Smadzenes jau ir pieradušas. Nekad nebiju iedomājusies, ka ir tik traki taču tagad jūtu, ka lēmums ir bijis pareizs. Es nekad neesmu sevi uzskatījusi par ļoti aktīvu lietotāju. Nav jau tā, ka rokas trīc, bet tuvu tam. Nu apskatam šo loģiski. Tajā mirklī kad tu ieposto bildi vai kādu āķīgu frāzi tu taču sagaidi, ka kādam vēl patiks, ne? Vai tas gadījumā nenorāda uz to, ka tu to dari, lai patiktu citiem? Labi- kušs- paklausies. Vai tajā mirklī, kad ievieto sava mincīša bildi nemaz negaidi, ka citi pateiks “awww cik mīļi?” vai iesirsniņos/ ielaikos? Tas pats ar tām frāzēm. Tu taču sagaidi reakciju. Un tā nemanot- NEMANOT- pamazām tu sāc likt tur bildes, kuras tavuprāt varētu patikt arī vēl kādam. Reiz man kāds teica: “jā, meitenes taču vienmēr saņem vairāk “ like” nekā puiši”. Kāda no tiem “like” jēga ? Nu kāda starpība? Vai tiešām mūsdienās tavu eksistenci nosaka nožēlojama interneta platforma un “like” daudzums? Vai tiešām par draugiem jūs kļūstat tikai tad, kad apstiprina/ uzaicina feisbukā vai seko instagramā? Vai man gribās atpakaļ? Gribās un negribās reizē. Protams, arī mani interesē kā tev iet un ko tu dari. Sievietes pēc dabas ir ziņkārīgas būtnes. Nē. Un zini kādēļ? Jo šīs nedēļas laikā esmu satikusi vairāk paziņu/ draugu nekā pēdējā pusgada laikā. Un jā- tiešām satikusi. Dienā saņemu vairākus zvanus ar jautājumiem- kā iet, ko dari un kas jauns. Vēlies satikties? Ir pagājusi tikai nedēļa, bet mana dzīve par spīti “anti-socializēšanai” ir kļuvusi sociālāka. Mesindžera čatu ir nomainījuši zvani un reālas sarunas. Beidzot ir sajūta, ka man ir reāli draugi un paziņas. Sarunas ir kļuvušas interesantākas un pilnvērtīgākas. Emocijzīmes aizstāj reāli eksistējoša cilvēka seja, kura emocijas parāda labāk kā “smaidiņš”. Kā pa darbu? Pagaidām nekādu kritumu nemanu. Tie kuriem kas interesē atrod manu telefona numuru internetā un zvana. Vēl taču ir arī e-pasts un vacaps. Satekot cilvēkus visi uzreiz kā pēc grāmatas “nu, kā ir bez feisbuka, atpakaļ negribās?” un es viņiem stāstu visu šo penteri ka nē un bla bla bla. Zini kāda ir pirmā reakcija? Visiem. Visi uzreiz man sāk attaisnoties kādēļ ir feisbukā un, ka labprāt arī dzēstos taču nevar/ nedrīkst. Viens te transportu meklē, cits citur dzīvokli neatradīs, tad vēl tās nožēlojamās pērk/pārdod grupas. Tā taču ir atkarības pazīme! Jebkurš narkologs man piekritīs, ka pirmais atkarībnieka teksts ir attaisnojums kādēļ atmest ir bīstami. Viens jaunumus uzzina tikai smēķētavā, otram nervus nomierina alkohols, bet trešais patieso realitāti redzot tikai zem sēnēm vai LSD. Nesatraucies, es nemēģinu tevi pierunāt izdzēsties- būšu priecīga, ja tikai aizdomāsies. Kā man iet citādāk? Baudu sauli, strādāju un dzeru daudz ūdeni. Dzīve ir skaista! It sevišķi saulainā laikā! Un tagad, lūdzu, aizver savu viedierīci, izslēdz uz lidmašīnas režīma un izej ārā. Mums Latvijā ir maz siltu, saulainu dienu- būtu grēks to pavadīt pasaulē, kura nespēj eksistēt bez elektrības. Par randiņiem parunāsim nākamajā rakstā.
Sveiciens svētkos!