Reiz man kāds teica, ka mans lepnums mani nogalinās un man sāk likties ka, viņam ir taisnība.
Pirms neilga laika putniņi pačukstēja, ka ir ļoti lētas biļetes uz Gruziju tieši tajā laikā, kad biju iekrājusi mazliet naudas, lai to nevis nodzertu kādā Vecrīgas bārā, bet tiešām izlietotu lietderīgi. Nopirku biļetes, bet putniņiem bija savs plāns. Es kā lepna būtne paziņoju, ka man vienalga, un tiešām arī tajā mirklī man bija vienalga, bet jo tuvāk nāca mana deportēšanās no Rīgas lidostas jo vairāk likās, ka aiziešu ar sirdi. Nejokoju, man reāli likās ka tikšu pie sirdstriekas īsi pirms jāsauc taksis uz lidostu. Kaut arī iekšēji esmu piemīzusi bikses ārēji to nevienam neizrādu un nevienam nav ne jausmas. Nē, nevienam atskaitot lidostas darbiniekus. Esmu tā sanervozējusies, ka izstāvu rindu uz bagāžas čekinu kaut arī bagāžas man nav. Pēc sava stulbā smaida pagriežos pa kreisi, lai sameklētu vārtus ar uzrakstu C19 un dodos. Tas bija tāls ceļš, brīžiem man pat likās, ka es vienīgā lidošu, jo lidosta ir kā izslaucīta. “PASU PĀRBAUDE” es drosmīgi, it kā katru dienu dotos komandējumos pieeju pie robežsarga lodziņa un uzrādu pasi. No negulēšanas man ir sarkanas acis, vāja uztveres spēja un trīcošas rokas. Viņi pārbauda, pasmaida un saka, ka varu iet. Saku paldies, veiksmi darbos un pārliecinoši eju- PRETĒJĀ VIRZIENĀ. Puse robežsardzes pārsmējusies, kāds puisi norāda pareizo virzienu un es eju, protams uzliekot smaidu (jā, kurš tad nezina kur jāiet) un piesoļoju pie vārtiem C19. Man par lielu pārsteigumu esmu ieradusies pēdējā un uzreiz sākas, es pat nezinu kā to sauc, bet tas sākas un Wizz Air ir politika, ka priority pass iet pirmās. mazāk kā minūtes laikā visi ir sastājušies rindā, bet es vel sēžu. Lose. Aizeju rindas galā un pie sevis konstatēju, ka būs ilgi. Man sāp pleci no mugursomas un es gribu gulēt. Manam plecam pieskaras apskaidrības roka un saka: tev ir priority pass- ej vien visiem pa priekšu. Es gāju un rokai bija taisnība, tagad es biju pēdējā starp svarīgajiem nevis parastajiem pasažieriem Ar mocībām atrodu 23A vietu, nobāžu somu un sēžos. Vieta ir neērta. Spiež. Man blakus apsēžas pāris kuri pa kluso dzert viskiju un es mēģinu neaiziet ar sirdi. Nē, nevis elsojot un pūšot, bet lasot grāmatu. No malas es lasu grāmatu bet iekšā viss trīc. Tikai tajā mirklī kad esam pietiekamā augstumā esmu mierīga, atpakaļceļa nav. Manas bailes bija pārvarētas. Pateicoties sirdsklauvēm neesmu gulējusi vairāk kā 24 stundas, izskatos pēc sūda un tūliņ izkāpšu ārā valstī par kuru man nav ne mazākās nojausmas. Man arī nav ne mazākās nojausmas kur doties vai ko darīt. Nekā! Tukšs… Atkal, it kā visu zinādama, protams dodos uz izeju. Un jau pirms ķeros pie pirmā smēķa pie manis pienāk pusmūža vīrietis un piedāvā izvadāt pa Gruziju. Es smaidu un saka- man būs pa dārgu. Internetā rakstīts, ka taksis no Kutaisi līdz Borjomi maksā 120 eur, ar taksistu vienojos par 50 un esam ceļā. Es zinu, ka tas ir par daudz, ja brauktu ar vilcienu un autobusu samaksātu maksimums 20 liras, bet esmu nogurusi un gribu tikt galā un ieiet dušā. 50 eur ir garantija ka kaut kur bezmiega dēļ nepazudīšu. Tas ir labi. Īsi pirms Borjomi viņš man saka, ka zina vietu kur varu palikt lētāk nekā esmu sarunājusi un es piekrītu apskatīt. Nu nav nekas dižs, nav… bet opītis ir jauks, viņš pēc izskata līdzinās manam lauku opim un pēc šofera teksta: “viesnīcas jau pelna, bet šim vismaz maizei pietiks” esmu gatava nakšņot pie opīša un uzmest rezervētajai viesnīcai. Kopā ar taksistu dodamies paēst un man tiek uzklāts bagātīgs galds vietējā restorānā. No katra ēdiena pagaršoju pa gabaliņam un vēders ir pilns. Godīgi sakot nedomāju, ka šī bija labākā vieta kur ēst, šašliks bija ciets. Gruzija un nemāk pagatavot gaļu? Hmm, par visu samaksāju, manuprāt vairāk nekā nepieciešams un tomēr taksists saka, ka man esot bijusi atlaide. Neticu, bet neko nesaku. Viņš mani mēģina pierunāt nolīgt viņu uz visām dienām. Es smaidu un saku, ka padomāšu. Saprotams, ka viņš ir atradis “zelta bedri” un negrib to atstāt ar nieka 150 larām, bet man vienalga. Es tēloju oposumu un saku, ka ja kas zvanīšu. Ap vakaru opis mani uzaicina iedzert vīnu un no viņa es uzzinu, ka viņam nemaz tik grūti nav, viņa viesu namiņā ir daudz nakšņotāju un pensiju viņš pat neņemot ārā. Piečakarēta… aiz manas labās sirds uzmetu viesnīcu. Vakarā sadzērusies vīnu dodos gulēt un miegs ir salds. Nākamajā dienā izlemju beidzot apskatīt pilsētu. Sauli ir nomainijis lietus un drēgns laiks. Kalni ir ieskauti mākoņos. Nekas, es no lietus nebaidos un izeju apskatīt pilsētu. Mājas te ir nolaistas, bet kalni ir skaisti. Esmu Gruzijā vien otro dienu, bet katrā iestādē prasa vai esmu precējusies, jā, arī naudas maiņas punktā. kas jums ir ar to precēšanos? Un vai neprecētas sievietes nauda ar kaut ko atšķiras? Neņemu ļaunā, te laikam kāzas tiek uzskatītas par sasniegumu. Aizvedu sevi uz restorānu un uzsaucu hačipuri, ūdeni un kafiju. Rēķins ir 19 laras, paņemu vēl vienu kafiju un nu jau rēķins ir 26 laras. Nopietni? Kas pa sviestu? Matemātika te klibo vai arī viņi domā, ka man klibo. Gruzijā 2+2=22. Neko nesaku, samaksāju un nosolos te vairāk neatgriezties. Jā, čakarēt ārzmenieku te ir normāli. Mana otrā diena iet uz beigām un es apsolu sev, ka turpmāk neklusēšu. Pietiek.