Zinu, ka ir daudz tādu- spēcīgu, visu varošu, drosmīgu sieviešu- ar pautiem. Mani arī ieskaita šajā kategorijā- skan kā kompliments, bet… kur ir mana sievišķība? It kā jau neesmu pašpuika… bet tad ieraugu kādu izcili sievišķīgu būtni un mani pārņem baltā skaudība un neizpratne- kā? Nu kā viņai tas izdodas? Viņa liekas tik viegla, gaiša un viss viņai sanāk- sievietes viņu mīl un vīrieši nēsā uz rokām. Tās sievietes arī izcili tēlo stulbas- man ļoti gribētos iemācīties tēlot stulbu (p.s. zinu, ka skan nepareizi). Zini kā ir ? Nu tie, kuri mani pazīst sapratīs… esmu gatava krīzes situācijās, varu panest smagumus, ja vajag- lamāties, sadot pa seju, varu arī vīrieša darbu padarīt. Esmu šerpa, asa un bieži nejūtu kur ir robeža. Ja kāds nevar darbu padarīt es viņu nolamāju un aizeju izdarīt pati pie sevis bubinot, ka mūsdienās grūti labus darbiniekus atrast. Un cilvēki saka- spēcīga sieviete! Bet vai kāds aizdomājas, ka arī šīs spēcīgās sievietes ir un paliek sievietes? Nevaru pat saskaitīt reizes, kad gribas raudāt un kliegt, bet turos līdz nokļūstu mājās un mirklī, kad durvis ir ciet viss sprāgst! Es raudu, raudu skaļi un no sirds. Reti ļauju kādam redzēt sevi tādā stāvoklī. Gadu laikā esmu atstrādājusi arī mākslu kā raudāšanas laikā atbildēt uz telefona zvanu gluži normālā balsī- un neviens, pat mamma nepateiks, ka raudāju un turpināšu to darīt pēc telefonsarunas beigām. Kad nomira Lauku opis un oma es raudāju teju 3 reizes dienā! Man paralēli bija svarīgs projekts, tādēļ vienkārši paņemt atvaļinājumu likās kas neiespējams. Bieži nāca raudiens- aizgāju uz tualeti un raudāju, pēc tam nomazgāju seju ar aukstu ūdeni, sapilināju acis ar Vizin un gāju atpakaļ uz tikšanos. Tieši tik vienkārši, ne ? Lūdzu- sieviete ar pautiem!
Man līdz šim nebija skaidrs kāpēc… līdz šim (rakstīšana palīdz- arī tev iesaku veikt pierakstus). Šodien pār mani nāca atklāsme- visu savu mūžu esmu augusi bez tēva, nē, tēvs man ir- kaut kur. Kopā pa savu 26 gadu laiku uz zemes viņu esmu redzējusi varbūt 2,5 gadus, ņemot vērā, ka līdz 2 gadu vecumam mēs vēl dzīvojām kopā. Par tādu kā tēva paraugu kalpoja vectēvi, bet arī ne līdz galam. Rīgas Opi es tik pat kā nepazīstu- nu viņš ir man blakus, bet… es pat nezinu kāda ir viņa mīļākā krāsa vai dziesma- detaļas, saproti? Godīgi? Cik ilgi vien atceros atceros viņu pie TV un krustvārdu mīklām... Lauku Opis bija ar zelta rokām- visu salabos, viņš stundām ilgi varēja ko labot, taisīt, sataisīt, būvēt un darboties un es bērnībā sēdēju viņam blakus, gandrīz nemanāma- vēroju ko viņš dara. Jā, šie abi vīrieši kalpo kā mani vīrieša ideāli, taču, ja runājam par attiecību modeli- nekad nebiju jutusi, ka Lauku Opis ar Lauku Omu būtu pāris- nekad. Atceros, ka bērēs rādija bildes un stāstīja romantiskos stāstus, bet manā galvā tas negāja kopā. Tātad- nu nav tāda ģimenes modeļa man bijis- esmu lasījusi pa druskai no radiniekiem, ģimenes draugiem un draugu ģimenēm.
Ilgu laiku mana ģimene bija es un mamma, viņa ir spēcīga un gudra sieviete- vieda sieviete, bet arī viņu līdz galam kā sievieti neredzēju. Viņai vajadzēja būt abiem- gan mātei gan tēvam. Viņa man iemācīja, ka ar visu var tikt galā un nevajag paļauties uz citiem cilvēkiem. Mamma var maratonu noskriet, remontu uztaisīt, santehniku salikt, drēbes un lelles šūt, visus mājas darbus padarīt un beigās arī iedot pa muti, ja vajag. Godīgi sakot, ceru, ka kādu dienu būšu uz pusi tik čakla kā mana mamma. Viņa apprecējās otrreiz, bet nekas nemainījās… viņa joprojām darīja visus darbus un vīrietis klusi klabināja datora taustiņus. Es no malas vēroju un domāju- nu ārprāts- tā taču nav laulība! Atceros, ka viņu kāzās mācījos vācu valodas eksāmenam- tas bija mans protests, atceros arī, ka mamma ilgi par to dusmojās… Un jā, es piekrītu, ka tas nebija smuki, bet… pagāja vairāki gadi un viņi izšķīrās un viņa iepazinās ar citu vīrieti. Tajā pašā mirklī, kad viņu ieraudzīju es zināju- tas ir īstais un manas domas šo gadu laikā nav mainījušās. Mamma ir spēcīga, bet viņš ir spēcīgāks. Un es domāju ne tikai fizisko, bet arī garīgo spēku. Viņš ir tieši tik spēcīgs, ka mamma blakus viņam, par spīti savai vīrišķīgajai pusei, ir pat ļoti sievišķīga. Viņa ir uzplaukusi, kļuvusi vieglāka, skaistāka, audzē garos matus, nevis apgriež īsus, velk kleitas un smaida. Beidzot, teju 30 gadu vecumā man ir no kā smelties iedvesmu .Zini? Es bieži viņus vēroju no malas un domāju- cik skaisti! Viņi ir kā cimds ar roku un vēl, es zinu, ka mammai tas pat nebūs ienācis prātā, bet redzot viņu attiecības man liekas, ka kaut kur uz šīs zemes ir arī vīrietis man- spēcīgāks par mani un, ka man nav jāiespringst- viņš atnāks. Un mēs būsim tik pat saticīgi kā viņi.