3-2-1 bums! Ir 10:00 no rīta un esmu iekritusi gultā- ZVAIGZNĪTĒ! Caur logu spīd saule un pamazām jaušams pavasaris. Pirmo reizi dzīvē sēju puķes. Paņēmu visu paciņu un sabēru pildījumu zemē, cītīgi laistīju ar domu- ja pat viens asniņš parādīsies būšu patiesi priecīga. Asniņi ir daudz- esmu ļoti priecīga un mazliet satraukta reizē. Ko darīšu ar tik daudz puķēm? Tas podiņš taču ir par mazu! Labi- par to satraukšos vēlāk, jeb citiem vārdiem sakot agrāk vai vēlāk tiks veikts zvans mammai- viņa zinās ko un kā darīt. Viņai ir pieredze. Tajā mirklī kad saprotu, ka ir atrisinājums momentā aizmirstu par dārzkopību.
Kas kaitēja nedzīvot jeb cik gan tagad ir labi! Smaidu. Iekšēji un ārēji. Mmmm esmu laimīga- jā! Guļu zvaigznītē un domāju par visu šo Tinderpasākumu- kurā mirklī izdomāju, ka man vajag vīrieti pie sāniem? Ir taču tik skaisti būt vienai- neatkarīgai! Redz, izdomāju braukt uz Gruziju- braucu- nevienam nav jāatskaitās vai jāsaskaņo. Izdomāju braukt uz laukiem- piezvanu un aizbraucu. Izdomāju visu dienu staigāt pidžamā, neiet dušā un rīt picu- darīts! Varu pārkārtot dzīvokli kaut 3 reizes dienā un nevienam nebūs jāstāsta kur tagad sāls vai dvieļi atrodas. Nav arī jāveic izmeklēšana, lai atrastu zeķes (nekad neesmu sapratusi kāpēc vīrieši zeķes slēpj nevis vienkārši ieliek netīrās veļas grozā, savulaik esmu atradusi arī aiz ledusskapja. AIZ LEDUSSKAPJA! ) Tad kāpēc līdz ar “vecumu” man arvien vairāk ir parādījusies vēlme pēc savas ģimenes? Tas ir iekodēts ? Tāds kā dzīvnieciskais instinkts? Un jā, man jau pāris gadus oma borē-
“nu, Elita, laiks taču beidzot nostāties ar kājām uz zemes- apprecēties- nav jau tev vairs tie gadi, bērnus arī ilgi vairāk dzemdēt nevarēsi! “
Un zin kā? Es šo visu neņēmu galvā līdz mana mamma arī sāka skandināt… Nu mammu! Arī tu? Nopietni? Ahhh… un tad es publicēju pirmos rakstus, mamma zvana-
“ Meitiņ, kas ar tevi noticis? Nu vai tad tiešām tev viss tā sagriezies, ka esi izdomājusi, ka vajag precēties? Īstais pats atnāks- nevajag meklēt! Vai omai beidzot izdevies tev kompostrēt smadzenes?”
Nē, dažreiz mammu ir grūti saprast… Satiekot vecās skolas biedrenes visas kā no grāmatas- “Nu, un kā tev ar puišiem?“ un es mierīgā balsī atbildu- kā parasti. Ka parasti nozīmē, ka man viņi apkārt ir. Jā, sen senos laikos tas bija normāli- precēties pēc iespējas ātrāk. Bet toreiz sievietei nebija tiesību- viņai nebija iespējas sevi uzturēt un laulība paglāba no bada un trūkuma ciešanas. Tagad taču tā nav ! Man joprojām sajūta, ka esmu 14 gadīga tīneidžere- nu kādi bērni? Ģimene attopies! Es knapi ar dārzkopību tieku galā!
Viss, esmu apmulsusi vai gribu ģimeni tāpēc, ka gribu vai tāpēc, ka man tas tiek borēts- ieskalots smadzenēs… Un nē, nepārproti- nav tā, ka tas tagad mans mērķis, bet vairāk nevaru pateikt “nekad negribu precēties un bērnus” …
Tas ir briedums vai sabiedrības spriedums?