Tu noteikti esi ievērojis, ka pēdējā laikā arvien biežāk pieminu Dieva vārdu. Godīgi sakot, nekad neesmu bijusi tā līdz galam iekšā kristietībā vai kādā citā reliģijā un tomēr nekad neesmu noliegusi Dieva esamību. Tagad daudz lasu grāmatas par dainām un dievturību un arvien vairāk atkāršu, ka tas ir mans- tas ir tas kas bijis manī jau no dzimšanas. Kad man kāds pajautā ( Tinder tas notiek bieži) "No kurienes esi? " es rakstu "dzīvoju un augu Rīgā, bet uzskatu, ka esmu no laukiem".
Redz, bērnībā man nebija izvēles- visas brīvdienas, visas- no piektdienas vakara līdz svētdienas vakaram un katru skolas brīvlaiku mamma mani iesēdināja autobusā virzienā uz laukiem. Viena braukāju jau no pirmās klases, varbūt pat agrāk, nezinu (šis ir tiem vecākiem, kuri baidās savu bērnu pat 5 klasē vienu kaut kur laist) un izdzīvoju. Gala pieturā mani sagaidīja Lauku Oma un mēs kopā kāpām kalna galā, kur atrodas vieta, kuru uzskatu par mājām. Tur nebija citu bērnu un tur lāgam nebija arī kaimiņu- tāpēc man nācās pašai izdomāt kā pavadīt laiku tajos mirkļos, kad nebija jāpalīdz vecvecākiem. Mani pienākumi bija ganīt vistas- aptuveni līdz 3. klasei es ganīju vistas, katrai bija savs vārds un es ļoti labi pārzināju viņu raksturu. Kad vistas nebija jāgana klejoju pa mežu, dziedāju tautasdziesmas, taisīju meža gariņiem mājiņas, runāju ar tiem. Atklāti sakot es joprojām ticu, ka viņi pastāv un Tu mani nepārliecināsi par pretējo. Kad iemācījos braukt ar riteni (tas bija diezgan vēlu, apt. 5 klasē) spēlēju reindžeros- braukāju pa lielceļu un glābu gliemežus no sabraukšanas, pārnesot tos no vienas ceļa malas un otru ceļa malu. Arī tauriņus, dundurus un mušas, kuri bija netīšām ielidojuši mājā ( tā daru vēl šodien) ķēru un izlaidu ārā. Kad satumsa lasīju pasaku grāmatas līdz rīta gaismai. Man ļoti paveicies ar ģimeni- viņi savas aizņemtības dēļ ļāva mani audzināt dabai. Mamma vēl tagad šad tad atvainojas, ka nepievērsa vairāk uzmanības uz ko mana atbilde vienmēr ir : "Paldies, ka tā darīji- tas , iespējams, bija labākais kas ar mani varēja notikt! ". Mani labākie draugi bija kaķi, suns, vistas, putni (it īpaši vanagi un bezdelīgas), skudras, taureņi, gliemeži un Ozols. Jā, Ozols. Pļavas vidū, kā no bilžu grāmatas slējās dižens Ozols, kuram Lauku Opis bija uzkāris šūpoles. Man nav atmiņu kurā mirklī es izdomāju, ka viņš ir dzīvs, bet tam nav nozīmes. Es gāju šūpoties viņa zaros- stāstīju kā man iet Rīgā, kādi ir mani sapņi, lūdzu viņam padomu, dziedāju dziesmas. Kad mani sabāra es gāju tur raudāt un izrunāties. Atceros, ka mani sabāra tante un nosauca par sliktu meiteni un es gāju pie viņa lūgties, ka negribu būt slikta meitene- gribu izaugt par labu meiteni. Ar Ozolu varēju runāt un dziedāt stundām ilgi. Gāja gadi un šī tradīcija neizpalika. Kad man bija ap 16 Lauku Opis izdomāja Ozolu nozāģēt, jo tas esot nokaltis. Es biju pārāk tālu... neviens man neteica, ka tas notiks- vecvecāki laikam saprata, ka labāk man neteikt. Mamma pāri dīķim bija uzbūvējusi namiņu un tur es biju- pietiekami tuvu lai redzētu un pārāk tālu, lai paspētu. Tu smejies? Lūdzu nesmejies, man vēl tagad acīs asaras sariešas šo atceroties. Savos 16 gados es raudāju un kliedzu- MANU LABĀKO DRAUGU NOZĀĢĒ! Raudāju vēl ilgi pēc tam. Tagad tikai noskatos vietā kur kādreiz bija mans draugs un tad Celms un tagad nezinātājs vairāk nepateiks, ka tāds dižens Ozols tur reiz ir bijis. Kaut es tagad varētu vēl viņa zaros pašūpoties! Jā, man ir 26 gadi un šobrīd birst asaras atceroties šo gadījumu... Vai tu jau savilki paralēles ar šī raksta virsrakstu? Kādam ir baznīca, kādam Ozols.