-Sveiks! Mēs šonedēļ tiekamies?
-visticamāk nē, es jau tev teicu, ka man nebūs laika
-neteici gan
Kā? Viņam nebūs laika? Ko? Viss? Tagad viņam nav laika ? Galvā sākas juceklis un es cenšos sevi nomierināt- Elita, beidz, viss kārtībā, pati taču gribēji vīrieti kuram ir darbs, mērķi un kurš saprot to, ka tu vari but aizņemta. Tagad, kad tev tāds ir tu sāc trakot, ka viņš tev katru dienu nezvana un neskrien pakaļ… pfff- stūlbene tāda! Labi- nomierinos un nolemju, ka šovakar man ir brīvdiena un varu iedzert viskiju, lai nomierinātos līdz galam. Drīz ciemos atnāk mūsu kopējs draugs, viņš jaunajā dzīvoklī ir pirmoreiz- izrādu dzīvoklīti un viņš to apbrīno- tas ir kā medus manai dvēselei. Mēs pļāpājam par dzīvi, darbu, klausāmies mūziku un degustējam viskiju. Beigās arī aizsūtu Mr. viņa bildi uz ko saņemu atbildi: "Esmu sadzēries ar Zviedrijas kaut ko un pēc 40 min varu ierasties pie tevis." Es protams piekrītu un viņš ierodas. Ne kārtīga buča- nekas… ierodas kā mājas saimnieks un uzreiz pie mūsu kopīgā drauga metas lakt viskiju un runāt “ vīriešu sarunas”. Es ērti iekārtojos dīvānā un pie sevis domāju- tev man nav laika, bet tad kad zini, ka man ir ciemiņi atskrien kā vēja plēsts un pat nepajautā kā man iet.. es klusēju. Turos. Viskija pudele ir gandrīz tukša un es dzirdu vārdus: "nu re, tagad jāmauc uz Vecrīgu pie maziņajām" un Mr. sāk burties feisbukā. Nu viss! Man nervi vairāk netur un es sāku kliegt- “ TU IDIOTS! Kas tev te kaut kāda ieskrienamā māja, kur atnākt iedzert un tad tālāk maukt tusēties! Te ir durvis- aizej un nenāc atpakaļ!” Viņš, protams, “JA ES AIZIEŠU TAD TU MANI NEREDZĒSI! TU MAN DURVIS PARĀDĪJI!” un es viņam uzbrūku ar pļauku uzbrukumu, manī valda dusmas! Vai tiešām es atkal esmu uzkāpusi uz vecā grābekļa? Vai tiešām ieķēros vīrietī, kuram par mani ir gluži vienalga ? Idiote! Un es viņam situ tik stipri cik stipri gribētu sist sevi par savu idiotismu. Es situ un situ un situ un pārsitu Viņam lūpu… Mūsu draugs stāv malā un no šoka nezina ko darīt. Es esmu dusmīga un viņš ir dusmīgs. Bubinot, ka es esmu traka un man ar nerviem nekas nav kārtībā aiziet prom. Tiklīdz es esmu aizslēgusi durvis metos raudāt un raudu- leju asaras par savu muļķību, par visu! Tās ir beigas… aaaaaa. Piespiežu sevi raudāt ātrāk un sazvanos ar kopīgā drauga meiteni- izstāstu situāciju un sarunāju, ka viņa viņus nelaidīs gulēt. Es braucu atvainoties. Jā, es pārkāpu pāri savam lepnumam un braucu atvainoties- kā filmās. Atjaunoju meikapu, lai galīgi neizskatos pēc idiotes, uzvelku kleitu un dodos. Pa ceļam man ziņo, ka viss mierīgi- Viņš gan esot mazliet tramīgs, bet viss kārtībā- viņi tūliņ iešot ārā smēķēt. Man sirds sitas, man bail- ja nu viņš pagriežas un negrib mani redzēt? Viņi iznāk ārā un noķer šoku- Elita ? KO ? Un kamēr visi kā ūdeni mutē ieņēmuši klusē es atvainojos par savu muļķību. Vēl kādas desmit minūtes šie ņemas runāt par savu lielo pārsteigumu un es ar draudzeni samiedzu acis- PALDIES! Pēc neilga laika devāmies mājās. Ja godīgi es nemaz neatceros kā mēs atbraucām, bet kleita bija viesistabā un zeķes katra savā stūrī. No rīta pamodos ar nobrāztu degunu, lielām galvassāpēm un slāpēm. Tomēr joprojām neesmu pārliecināta vai viss ir kārtībā… aizgāju uz darbu un viņš palika dzīvoklī.
Es taču jau rakstīju, ka man līdz šim vienmēr sanācis sagandēt pat visskaistākās attiecības… tagad mums ir pauze- viņam vajagot pauzi un es viņam to dodu. Vai es esmu spējīga un normālām attiecībām ? Kā lai izdzēš visas tās sāpes, kuras piedzīvotas pirms tam, lai nav jāmet šaubu ēna? Ak, Dievs dod man spēku un padomiņu, lai es varu pāri tik...