Atkal paveicās ar taksistu un jautri nopļāpāju visu ceļu. Darba pauzē izdomāju Tinderi pašķirstīt un TADĀAĀ- RENĀRS! Nu nē! Kāpēc!? Pēc 10 minūtēm sākas darba kulminācija un man smadzenes tagad ir pie viņa! Nu KĀPĒC TAGAD? Tu jautāsi kas ir Renārs? Izlasi rakstu ar nosaukumu “VĒSTURE” un tev viss būs skaidrs. Viņš pārvākšoties atpakaļ uz Latviju. Jā, man jau pačukstēja… es zinu… un jo tuvāk nāk šis mēnesis, jo tramīgāka kļūstu. 3 gadi, Elita, trīs gadi ir pagājuši! Uzrakstu čomam situāciju un tekstu: man tūliņ ir jābūt uz strīpas- lūdzu iestādi man smadzenes vietā! . Viņš visu zina, visu no A-Z un raksta- aizmirsti! Strādā! Pārējais pēc tam. Uztveru to kā pavēli un tupi paklausu.
Darbs kā jau darbs- visu izdarījām godam. Mēs esam laba komanda. Reti gadās tādi cilvēki ar kuriem tiešām var sastrādāties un vēl arī draudzēties. Tik pat reti kā normāls Tinderis. Iespējams retāk. Darba diena ir beigusies, ārā vēl silda saule un man kūp smadzenes.
“Viņš ir Tinderī, tas nozīmē, ka viņam nav draudzenes, viņš būs atpakaļ, varbūt viņš jau ir atpakaļ? Ja viņš tagad nāktu pretī ko es darītu?
Un tā pa riņķi… sievietes mani sapratīs… galvā rit dialogs un sāk sāpēt smadzeņu garoza. Iegāju veikalā, paķēru pudeli vīna un pēc divām glāzēm atlūzu kā mazs bērns. Vakarā pamodos un dialogs manā galvā nebija apstājies. Tā, viss! Jāiet uz randiņu! Aši uzrakstīju Igaunim un viņš piekrita. Kopš esmu mazdzērājos alkoholu daudz nevajag un man ir pohas no divām glāzēm vīna. Uzrakstu Igaunim, lai nekavē un dodos. Viņš kavēja. Tikai desmit minūtes un tomēr tas mani izveda no pacietības. Pasūtu sev kokteili, šķirstu feisbuku un paralēli Igaunim stāstu kur atrodos. Lieki teikt, ka viņš bija informēts par tikšanās vietu pirms stundas.. vēl neesmu viņu redzējusi, bet jau uzvelkos.
-Es laikam esmu pie ieejas.
-Nu tad nāc iekšā!
Jā, ar acu kaktiņu redzu, stāv mans Igaunis pie ieejas un blisinās. Izlasa ziņu un nāk iekšā. Izliekos, ka neesmu pamanījusi un cītīgi bakstu pirkstus feisbukā. Gaidu viņa sasveicināšanās frāzi- veltīgi. Viņš paņem dzērienkarti un pēta, pēc aptuveni 2 minūtēm man nervi neiztur un vienkāršā balsī saku:
-Sveiks, izdomāji ko ņemsi?
- nē
Viņš to pēta vēl kādas 10 minūtes, varbūt ilgāk varbūt nē... nezinu. Likās kā mūžība. Tā dzērienkarte sastāv no vienas A4 lapas no vienas puses! Nu saņemies!
-Izvēlies manā vietā!
-labi.
Izvēlos karsto balzāmu un nolemju, ka vairāk ar viņu netikšos. Normālas sarunas vietā viņš visu laiku joko, bet man sāp galva, joku neuztveru un man krīt uz nerviem. Liekas, ka viss bārs pamanīja, ka man viņš krīt uz nerviem atskaitot viņu pašu.
-ejam citur.
-labi.
Aizgājām uz citu vietu. Es pasūtu dzērienu, samaksāju un palūdzu viņam pieskatīt glāzi kamēr pūderēju degunu. Izstāvu rindu, izdaru lietas un lēnā garā soļoju atpakaļ un viņš joprojām blenž dzērienkartē. Nopietni?
-Tu vēl joprojām domā? / neslēpju savu sašutumu/
-Jā! Es nevaru izvēlēties.
Protams, varēju pieteikties un izglābt nabaga kaimiņu no šīs situācijas un atkal izvēlēties viņa vietā, bet iekāpu oposumā. Pēkšņi dzirdu, ka man blakus kāds kaut ko nomurmina.
-Ko tu teici?
-Man nav skaidras naudas.
-Bankomāts ir ap stūri.
-Labi.
Zini, ja viņš mani nebūtu izvedis būtu izmaksājusi viņam dzērienu. Tā vietā izgāju ieelpot svaigo gaisu un nomierināt nervus. Pēc kāda laika ieeju iekšā un īsi pēc manis viņš priecīgs ierodas. Un man galvā ataust vecais labais gabals “ Viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no galāāāāāāāā!”
Kamēr viņš domā dzērienu es savējo jau esmu izdzērusi un paņemu nākamo. Mēs te esam jau kādas 40 minūtes… skatos apkārt un izmisīgi mēģinu ieraudzīt kādu pazīstamo taču neviena nav… ir pāris aktieri, bet tie ir aizņemti ar mazajām un nemaz nebrīnos, ka mani nepamana vai arī pamana, bet sejas izteiksme skaidri saka “Nenāc klāt. Dusmīgs un var iekost”. No Igauņa neizbēgt, izdzeru dzērienu ar pāris malkiem un paziņoju, ka nāk miegs un gribu mājās. Pie sevis domāju: viņš mani pavadīs vai nepavadīs? Viņš pavadīja. Likās, ka viņš zina, ko dara, bet kad aizgājām līdz durvīm un paziņoju slaveno “This is me” frāzi vīrietis it kā pamodās un sāka skatīties apkārt. Man iekšēji sanāca smiekli. Viņš pat nepamanīja, ka pavada mani mājās? Viņš vienkārši akli sekoja man tāpat kā pirmajā randiņā? Ha ha ha. Nu lai arī cik smieklīgi tas būtu šis bija mūsu pēdējais randiņš.
Lieku cerības uz "Rozes.Desas. Ibumetins" džeku, ļoti cerot, ka pēdējā naktī viņš pārāk neapvainojās.