Ir pagājušas divas nedēļas un no Viņa nav ne ziņas ne miņas. Jūtos izmantota, vīlusies, naiva, mazliet iedragāta un mazliet sagrauta. Turos. Runāju ar mammu, izstāstīju situāciju un viņa man saka: “Meitiņ, es ar tevi lepojos!” Man iestājas šoks, ko ? Kā? Es tev stāstu, ka izdarīju kļūdu un tu man saki, ka lepojies? Vai tiešām? Kaut katram būtu tik laba mamma kā man! Viņa mani uzmundrināja. “Pareizi darīji! Jau pašā sākumā nevar ļaut sev kāpt uz galvas, ja būs īstais- sapratīs, ja nebūs- aizies”, viņa saka. Aizvakar neizturēju- uzrakstīju, ka gribu satikties, vajag izrunāties, tam sekoja zvans no Mr. puses. Lieki teikt, ka zvans bija noraidošs, no sērijas- ko tur runāt? Ko tu gribi? “Es nevarēju izlemt vai mums būs būt vai nē, bet pēc ceturtdienas sapratu, ka nē.” Viņš bija dzēris. Atkal. Nebija aizgājis uz darbu- atkal. Viss ko viņš teica skanēja kā aizvainojums, es neizturēju un ar nožēlu pateicu, ka tā laikam labāk, kaut arī līdz galam nenoticēju saviem vārdiem. Telefonsaruna beidzās ar aukstu tekstu- zvani ja kas vajadzīgs. Mani pārņēma dusmas, nezinu pat vai dusmas ir pareizais vārds. Tu idiots! Tu esi gudrs, inteliģents un simpātisks. Tev ir spēks, spēks mainīt pasauli, uzcelt savu impēriju. Kāpēc tu savu enerģiju dod alkoholam? Kāpēc? Vai tu pats neredzi, ka degradējies? Muļķis! Saņemies! Tu to vari! Saņemies! Zini, es Mr. uzrakstīju, ka ticu viņam, ka viņam viss izdosies un drīkst zvanīt jebkurā diennakts laikā, varēšu- pacelšu.
Man tā gribas viņam palīdzēt, kaut es ļoti labi apzinos, ka tas nav iespējams.. Viņam pašam ir jāgrib un ne tikai jāgrib, bet arī jādara! J.Ā.D.A.R.A. . Mans tēvs ir alkoholiķis- ļoti labi zinu kas tas ir. Alkohols padara cilvēkus vājus. Viņi ir stipri tikai tad kad iedzer. Viņiem ir ilūzija, ka viņi ir stipri un tam seko smagas pohas kam seko alkohols un tā tas veido nebeidzamo loku.
Nē, alkoholiķi sev blakus neredzu, negribu un tomēr viņa pietrūkst- pieķēros. Nē, pieķerties nav īstais vārds- pieņemt ir. Es viņu pieņēmu savā dzīvē un viņš paliks manā dzīvē. Tās dažas nedēļas bija maģiskas- paldies par to !
Tad nu cik tu noproti esmu kaut kur starp beigām un sākumu. Kaut kur pēc saulrieta un pirms saullēkta. Vistumšākais laiks ir pirms rītausmas, viņi saka. Kāds draugs man skaidroja, ka tad kad sieviete pārguļ ar vīrieti viņa savu enerģiju dod vīrietim vēl nākamos sešus gadus! Nezinu vai tās ir manas iedomas, bet liekas, ka pilnīgi jūtu, ka daļa manas enerģijas aizplūst, it īpaši no rīta un ap 3 naktī. Tā pēkšņi manī uzzibsnī domas. Jā, es pamostos nakts vidū ar domām par viņu. Skan dīvaini? Man vienalga.