“Jo ilgāk tu esi viens, jo grūtāk tev ir kādu citu pieņemt.
Jo ilgāk esi attiecībās, jo vairāk tev ir bail palikt vienam.”
/ iz dzīves/
Tas ir fakts. Tas ir mans novērojums. Noteikti arī tu pazīsti kādu, kurš pirms nedēļas vēl raudāja un šodien jau iepazīstina ar savu jauno, otro pusīti- un tā tas notiek pa riņķi... Protams, ir arī tādi, kuri pēc ilgstošu attiecību beigšanās neilgi pēc tam iepazīstas ar nākamo partneri ilgstošām attiecībām, bet tas ir cits stāsts- tā ir veiksme, vai rādītājs, ka iepriekšējo attiecību beigšana bija labs lēmums! Ir stāsti par to kā izjūk laulība, jo nevar tikt pie bērna un šeku reku! Pēkšņi abi iepazīstas ar kādu citu un momentā piedzimst bērns! Nē, visu šajā dzīvē izskaidrot nevar… ir tās “lielās” un “mazās” mīlestības. Runājot par tiem, kuriem nevar izsekot līdzi... Man vienmēr licies, ka tie ir vāji cilvēki- viņi negrib iepazīt sevi un viņiem ir bail būt vieniem. Viņi ir pieraduši būt attiecībās ar citiem nevis ar sevi. Tagad? Tagad es viņus mazliet apskaužu. Kā jau tu saproti- es esmu vientuļniece- biežāk brīva nekā attiecībās. Nekad, arī tagad, neesmu izjutusi īpašu vēlmi būt ar kādu kopā. Ļoti labprāt pavadu laiku ar sevi. Attiecībās kādu mirkli viss ir labi un tad es bēgu. Jā, tieši tā- pie pirmās iespējas dūša saskrien papēžos. Izdomāju daudz dīvainu iemeslu kāpēc tas jāizbeidz, sāku uzvesties neadekvāti, taisīt drāmu un čušš! Manis nav. Klau, cik forši, ja Latvijā būtu tāda vieta "Attiecības", ne ? Tad jebkurš no mums varētu aizbraukt un iečekoties" Esmu Attiecībās" hahaha... labi, bet, ja nopietni tad, godīgi sakot, pat dziedot līdzi dziesmām izlaižu vārdus “I love you” un “ Es tevi mīlu” . Man tas ir garš ceļš… tie liekas kā vieni no svētākajiem vārdiem ko pateikt- ja tu to esi pateicis tas ir uz mūžu. Tas ir neizdzēšami. Manuprāt, tu nevari kādam pateikt, ka viņu mīli un pēc tam- es tevi ienīstu. Tas ir neloģiski. Tad nu tu vari iedomāties cik reizes es tos esmu pateikusi kādam, kurš nav manas ģimenes loceklis vai mājdzīvnieks vai dabasskats vai dziesma vai grāmata vai kleita… (vai pirms "vai jāliek komats? Ehh, ceru, ka tu neesi latviešu valodas fanāts) uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt… Un tiem kuriem esmu šos vārdus pateikusi varu tos pateikt arī tagad. Patiesi un acīs skatoties. Dažreiz feisbukā apskatos kā viņiem iet, ko dara un jūtos patiesi laimīga, ja redzu, ka viņiem viss kārtībā. Bez niekiem..
Man ir vēl kāds, nu tāds kā noteikums- esmu kopā ar vīrieti tikai tad, ja varu viņam pateikt “ jā vārdu”. Skan stulbi? Varbūt man attiecības ir pārāk nopietns vārds un tur ir tā problēma? Kā ir ar tevi ? Vai tu esi attiecībās, jo tas vienkārši šajā brīdī ir skaisti ? Vai tu domā, ka tas ir uz mūžu? Varbūt es vienkārši nemāku “ ķert mirkli “ ? Un vai no tā vajadzētu tikt vaļā vai arī tas ir labi? Kas ir attiecības un cik nopietni to vajag uztvert- tāds ir mans šodienas jautājums. Un jā- Viņš, Pagātnes elpa man uzjumdīja šo jautājumu. Man automātiski ieslēdzas aizsargmehānisms- mums jāpārstāj tikties. Tas nebūs labi. Labāk glābties jau tagad. Ko man darīt? Ak vai, te ir pārāk daudz jautājumu un pārāk maz atbilžu… un ko Viņš domā? Interesanti- kā Viņš jūtas? Un vai es to gribu zināt ? Man sāk sāpēt galva… jā, domas par attiecībām man izraisa galvassāpes- laikam jau tāpēc man tādu nav.. ne?