PAGĀTNES ELPA.

ELITA: Hey! kad brauksi uz Latviju ? tagad pat minimalo pacela- cerot atvilkt visus laimes mekletajus atpakal

VIŅŠ: Hello. Es jau esmu atpakal no decembra. Paldies, Ka nosauci mani par laimes mekletaju.

ELITA: Ouu nezināju. Uz palikšanu ? neķer kreņķi- es ta saucu visus aizbraucejus

VIŅŠ: Uz Londonu tikai uz pasakumiem un Ja vajadzes lidoshu. Piegriezas tur.

ELITA: pareizi ir- te gardaks ediens

VIŅŠ: Nu ja

ELITA: man sovs tagad iet. varam pec sova parunat

ELITA: hello ! un ko LV darisi? turpinasi seminarus ?

VIŅŠ: Jup. Ar ko Tu nodarbojies?

ELITA: ar sevis audzināšanu

VIŅŠ: Tas ir kā?

ELITA: organizeju pasakumus, stradaju backstage un menedzeju tures muzikiem… repektivi tas melnais cilvecins aizskatuve kuru nekad neviens neredz haha

VIŅŠ: Vismaz ar darbu apmierināta?

ELITA: jaa, tas ir mans hobijs sodien panemu brivu peec tuures, dzeram viinu. Ko tu ?

VIŅŠ: Sēžu Vecrīgā

ELITA: kas tur labs..?

VIŅŠ: Mūzika un longailendi Kur sēdi?

ELITA: dzivoklii. domaju iet ara vai neiet... tiko viinu atveeram. it ka vajag nervus atlaist bet negribas daudz cilveku un troksni

VIŅŠ: Man tieši vajag. Sāku jaunu darbu šonedēļ, galva kūp

ELITA: ar ko seedi ? kur stradaasi tagad ?

VIŅŠ: Es pagaidām vienītī. Strādāju vēl drusku arī digitālā mārketinga pakalpojumu tirgošana uz ārzemēm.

ELITA: kur tad gatavo labus longailendus ?

VIŅŠ: jaunajā Brainstorm bārā

ELITA: kur tas ir ?

VIŅŠ: Pie Roķenes

ELITA: nu tad jau varesi sadzerties un iet pie mazajam rokenee

VIŅŠ: Tāds ir plāns

ELITA: es biju labakas domas par tevi. nu ja gribas kompaniju es te kkur esmu pagaidam.. redzes vai pec viina vel ko gribesies

VIŅŠ: Es gan nezinu kur ir te kkur, bet jā

ELITA: nu 5min brauciena ar taxi lidz vecrigai, es gan uz roķeni neieshu jo man tie visi lauki uzdzen sermulus

VIŅŠ: Vīns ir iedarbojies

ELITA: nu sen neesi redzets - need to catch up

VIŅŠ: Ofic, Būsi V-Rīgā, dod ziņu

Es nezinu kas man tobrīd galvā darījās- izsaucu tasi un braucu uz Brainstorm bāru. Izkāpju un tur jau viņš ir- smaidīgs nāk pretī, kopīgi uzpīpējam, apmaināmies ar laipnībām un dodamies iekšā. Protams, ka man jau ir pasūtīts “garās salas” dzēriens- es paņemu lielu malku- tomēr mazliet uztraukums ir… pēc otrā mēs jau skaisti runājam un ķiķinam kā jaunlaulāts pāris. Tikmēr ieradušies ir mūsu kopīgais draugu pāris, jeb viņa draugi, kuri ar laiku pārtapa par manējiem un ieņem vietu galdiņa pretējā pusē. Džeki, protams, sāk mērīties ar krāniņiem, kamēr es vienkārši dzeru kokču un komentēju. Pat īsti nezinu kā lai tev apraksta mūsu attiecības, vienīgais kas man nāk prātā ir “ Kas mīlējas- tas ķīvējas” - es ik pa laikam viņu iepļaukāju un viņš ik pa laikam sagrābj mani un noliek pie vietas. Godīgi sakot, tāds atvieglojums ir būt ar vīrieti- viņa klātbūtnē es tiešām jūtos kā sieviete- mazliet vāja un neaizsargāta un tomēr drošībā- viņa apskāvienos. Kamēr mēs taisam teātri draugi brīnās- Kas te ir noticis ? Vai viņi abi ir tik piedzērušies?

Redz, pirms pieciem gadiem viņš mani izvizināja ar ķerru un pēc tam uzaicināja uz randiņu. Atceros, ka biju ļoti, ļoti satraukusies. Ar viņu varēju dejot- tas man ir augsts rādītājs- reti ir tāds vīrietis, kurš spēj vadīt/ es spēju pakļauties. Bija viegli. Ātri viņam pieķēros, bet nevaru to saukt par mīlestību. Mēs bieži tikāmies- pārsvarā bāros ar Longailendiem rokās. Mēs tikāmies, līdz kādu vakaru ieraudzīju viņu bārā kopā ar citu meiteni- tas bija nepārprotami- viņas roka bija uz Viņa kājas. No sākuma man pārgāja auksta vēsma pāri un tad saņēmos un piegāju viņam klāt “Lai tev veicas! Es vairāk nevēlos tevi redzēt.” pagriezos un aizgāju. Kā dzimšanas dienas dāvanu biju uzzīmējusi viņa portretu. Portretu sadedzināju un dzīvoju tālāk- jau uzmanīgāk. Godīgi sakot, man vairākas reizes šo gadu laikā paziņas jautāja vai tiešām sadedzināju portretu? Vai nevar kaut kur tomēr ieraudzīt?

Labi, atpakaļ 2018. gadā…. Jā, mēs aizmeņģējāmies līdz manam dzīvoklim un tas bija tik labi un skaisti, ka šo rituālu atkārtojam pa nedēļas nogalēm. Vēlas naktis un vēl vēlāki rīti. Starp mums ir ķīmija un ne jau kaut kāda parastā- cita. Stipra un sarežģīta ķīmija, kura divu nedēļu laikā ir pacēlusi attiecību jautājumu. Viņš baidās no attiecībām un tajā pašā laikā negrib pat pieļaut, ka kāds cits man pieskaras- es nebaidos un tajā pašā laikā nevēlos atmest šo lappaspušu rakstīšanu. Labi, atzīstu- es arī baidos. Vienreiz jau viņš man salauza sirdi, kāda velna pēc man atkal būtu viņam jānotic? Tas ir mans iekšējais neatrisinatais jautājums: Kā atkal uzticēties vīrietim, kurš tevi ir pievīlis? Jā, jā- zinu- mēs esam izauguši- mums vairāk nav 20 - ir par veseliem sešiem gadiem vairāk! Par to vai cilvēks ir spējīgs mainīties vēl zinātnieki strīdas. Manas domas? Es domāju, ka cilvēks var mainīties, bet lielākajai daļai cilvēku vienkārši nav spēka un vēlmes to izdarīt. Viņi “mainās” uzliekot sev masku un tiklīdz ir saņēmuši vajadzīgo uzslavu daudzumu par savām pārsteidzošajām izmaiņām- maska krīt un viss ir pa vecam. Piemēram es- es esmu ļoti slinka būtne, nu ļoti, bet vajadzības gadījumā spēju ātri mobilizēties un izdarīt nedēļas darbu dienas laikā. Varu mobilizēties arī uz mēnesi vai diviem, bet tad man atkal jāpaņem nedēļa gultas režīma un slaistīšanās laika. Agrāk sev pārmetu, ka nestrādāju tik daudz cik varētu- tagad? Tagad es sev ļauju atpūsties nepārmetot, ka vēlos ilgāk pagulēt vai vienkārši klausīties labu mūziku. Atgriežoties pie “Pagātnes elpas”- kamēr esam kopā viss ir skaisti un mierīgi, kad viņa nav mani pārņem aizdomu ēna, ka viņam ir cita sieviete pie sāniem. Atzīstu- man viņš patīk un man ir bail.

Tinderis šobrīd ir atrisinājums tam, ka neesmu sajukusi prātā, tas mani mierina- ir jau arī daudz citu zivju okeānā…