Ar Kanādu man bija viegli, ir viegli. Šis ir viens no tiem neiespējami labajiem randiņiem. Viņš Latvijā ir komandējumā- aizstāv mūs no iespējamā Krievijas uzbrukuma. Virsnieks. Mums ir kopīgas intereses, klausāmies viena žanra mūziku, skatāmies līdzīgas filmas, ir viegli ar viņu dejot un abi kopā dziedam līdzi Maikla Bublē Ziemassvētku albūmam, labi izskatās- stalts, nu kā jau zaldāts, humora izjūta ir izcila. Pirmā randiņa beigās abi gājām pār Vanšu tiltu divbalsīgi dziedot “All Of Me”. Pasaka. Pēc randiņa vēl uzrakstīja un pārliecinājās, ka esmu droši nonākusi mājās un tad pazuda...
Es jau par viņu biju aizmirsusi, kad pēc mēneša saņēmu ziņu. Satikāmies, pieēdāmies- izrādās esot bijis daudz darba. Es gan tām darba atrunām neticu, bet labi… paēdām vakariņas, pastaigājāmies, viņš mani pavadīja uz pieturu… vakars bija labs līdz... Pēkšņi viņš mani sagrābj- noskūpsta, pēc tam nobubina, ka nu ies prom, pārskrien pāri ielai un ātrā solī pazūd aiz horizonta. Es ? Nu es tāda apstulbusi stāvu pieturā un domāju: KAS TIKKO NOTIKA ? Vai tad filmās meitene nenoskūpsta un skrien prom ? Kas tas bija? Ko man tagad darīt… huh? Piezvanīju draudzenei un tādā pašā apstulbušā balsī izstāstu situāciju un jautāju- ko tagad ? Viņa tikai smejas pilnā rīklē! Es apstulbumā un nopietnībā stāstu un viņa smejas … . Man tā arī nav ne mazākās nojausmas kāpēc viņš tā izdarīja, nobijies bija ? Varbūt ilgi nācās saņemties- izdarīja un aiz satraukuma aizlaidās? Varbūt ļoti uz tualeti vajadzēja ? Kādu dienu pajautāšu... Jā, mēs joprojām tiekamies un esam tikusi daudz tālāk par skūpstiem vien, un viņš būtu ideāls vīrietis, ja vien pēc 3 mēnešiem nebrauktu atpakaļ uz Kanādu…
Es rakstīju pēc trim mēnešiem ? Ha, pēc nedēļas! Sakarā ar to, ka viņš ieradās atpakaļ savā viesnīcas numuriņā stundu par vēlu mans sapņu princis ir ticis sodīts un sods ir doties atpakaļ mājās. Mēs abi esam bēdīgi, bet neko darīt… tā nu pienācis mūsu pēdējais vakars kopā. Es neesmu droša, ka gribu viņu redzēt- atvadas nav mana stiprā puse. Kanāda ierodas ar vīna pudeli - kuru iztukšoju teju desmit minūšu laikā. Tā, tagad spēju viņam acīs paskatīties. Mums ir pēdējā deja, pēdējā dziesma un pēdējais sekss. Pēc visas šīs romantikas viņš uztaisa nopietnu sejas izteiksmi un saka, ka vēlas man ko pastāstīt un es klausos…
Izrādās, ka viņam ir dēls, trīsgadīgs dēls, kurš ticis radīts vienas nakts sakara laikā un par kuru neviens, atskaitot viņu, bērna māti un dēlu, nezina. Viņš 3 gadus ir pusi savas algas sūtījis mātei un turējis noslēpumu. Vakar beidzot pateicis vecākiem, ka viņi ir vecvecāki. Kamēr viņš man šo stāsta saglabāju mierīgu sejas izteiksmi, bet iekšā viss kliedz. Dēls ?! Noslēpums?! Kā? Un visbeidzot- kāpēc tu man to stāsti ? Kāpēc tagad ? Tu brauc prom, kāpēc nevarēja palikt kā ir ? Mana sapņu pils ir sabrukusi- pat, ja starp mums būtu kas nopietns es nekad, nekad nebūšu pirmajā vietā… un rodas jautājums- ko vēl viņš slēpj? Cik gan spēcīgam jābūt cilvēkam, lai 3 gadus turētu TĀDU noslēpumu? Tas nav kā noklusēt, ka šodien esi apēdis veselu kūku vai uzvilcis otrās dienas apakšbikses... Tajā vakarā tiku atstāta mājas nu jau ar veselu bagāžu jautājumu. Labi, ka bija vīns... Godīgi sakot man ir sajūta, ka mums vēl lemts tikties. Tu tici liktenim? Redz, viņš pie manis aizmirsa savu žetonu (visiem, kas strādā militārajā jomā dod tādu metāla identifikācijas žetonu, kur iegravēts vārds, uzvārds un asinsgrupa, ja kareivis ir smagi sadragāts kaujā tad viņu pēc tā identificē). Es viņam apsolīju, ka aiznesīšu to uz viesnīcu, bet man joprojām to nav sanācis izdarīt... Mēs joprojām sarakstāmies. Viņam iet labi- lielais smagums no pleciem ir nost, vecāki ir jau aizbraukuši apciemot mazbērnu un visi ir lielā sajūsmā. Viņš mainīs darbu, kas ir tuvāk dēlam, lai varētu ar viņu vairāk pavadīt laiku un gaidīs mani ciemos. Žetonu viņam aptuveni pēc mēneša aizsūtīju kopā ar Rīgas atklātnīti un jā, tā bilde, kuru tu redzi ir no viņa, jeb "paldies- saņemts!" .