Savu Tinderdienu sākuma posmā iepazinos ar puisi no Dānijas. Viņš ir pilots- nedēļā reizi lido uz Latviju- tinderī esot pieteicies, lai iepazītos ar kādu skaistu latviešu meiteni ar ko pavadīt laiku uz zemes. Izrādās piloti nelido visu laiku- viņam ir jābūt 24 stundu atpūtai. Godīgi? pirmo reizi nepiekritu tikties. Likās muļķīgi- latviešu padauza. Kārtējais ārzemnieks iedomājies, ka Latvijā meitenes ir nopērkamas par kokteili. Pirmajā randiņā mums gāja interesanti- es dzēru vīnu, viņš tēju un mēs pļāpājām par to kā atšķiras dzīve te un Dānijā. Pilots Tims strādā Zviedru kompānijā, tātad arī dzīvo Zviedrijā un savu dzīvi negrib pavadīt gaisā- viņš grib mācīt citiem lidot un to varēs atļauties pēc gada. Redzi, licences iegūšana nav lēts prieks un viņš ir izrēķinājis, ka visu parādu atdos pēc gada. Tad pārcelsies atpakaļ uz Dāniju pie ģimenes, izveidos savu ģimeni un dzīvos ilgi un laimīgi. Laiks mums ļoti ātri pagāja- viņš aizlidoja.
Pēc aptuveni divām nedēļām saņēmu no viņa ziņu, ka viņš atkal būs Latvijā un labprāt pavadītu ar mani savas brīvās stundas. Es jau atkal esmu atsilusi un no sākuma negribu piekrist. Viņš cītīgi uzstāja un mēs tikāmies atkal. Šoreiz uzaicināju pie sevis. Šoreiz vīnu dzērām kopā un runājām par pasaulīgām lietām. Jāatzīst- foršs tas pilots, a nē! Kā tur bija latviski pareizi? Spridzīgs! Spridzīgs pilots! Atkal laiks pagāja ātri un atkal viņam bija jādodas. Lidmašīna viņam jau no rīta tāpēc ap pusnakti Pilots tāpat kā Pelnrušķīte iekāpj Baltic Taxi karietē un aizjoņo viesnīcas virzienā.
Pirms tam negaidīju ziņas no viņa. Negaidu joprojām. Un viņš raksta. Raksta, ka satriecoši pavadījis laiku un labprāt tiktos ar mani vēl. Es? Es, atceroties, ka viņam noteikti tāda meitene ir katrā valstī, atbildu ar to pašu. Par viņu 3 nedēļu laikā uzzināju vairāk kā tiekoties ar dažu labu puisi Latvijā gadu. Vienīgais par ko mēs nevaram vienoties ir dzīves uztvere. Es nezinu vai to tiešām var nosaukt tā, bet viņš visu uztver zinātniski- es caur sajūtām un intuīciju. Man nevajag zinātnieku atzinumu. Tieši tāpēc mēs par to nerunājam. Tā Pilots Tims katru otro nedēļu brauca uz Latviju- izslāpis pēc manis. Kad bija pagājuši divi mēneši kopš mūsu iepazīšanās viņa kompānija paziņoja, ka iespējams vairāk nebrauks reisos uz Latviju. Tur tā īsti neesot nekas skaidrs un viņš arī neko nevar pateikt, jo grafiku vēl neredz. Mēs abi aizvilkām elpu- labi zinot, ka ar to viss beigsies. Pēkšņi saņemu ziņu, ka viņš pēc dienas būs Latvijā- speciāli samainījis maiņas ar kolēģi, lai paspētu atbraukt mani redzēt. Šoreiz izdomājām, ka vīns nepalīdzēs- pieķērāmies smagajai artilērijai- viskijam. Par cik es visu dienu biju strādājusi no mājām ierosināju iet ārā un atcerēties skolas laikus- dzert parkā un slapstīties no policijas. Izrādās Dānijā lietot alkoholu var kur vēlas- viņš nesaprot kāpēc pudele jāslēpj ikreiz kad garām pabrauc policijas busiņš. Nakts vidū aizgājām uz gājēju tiltu, apgūlāmies tam pa vidu un baudījām apakšā braucošo mašīnu gaismiņas un augšup esošās zvaigznes. Man viņš sāka iepatikties. Un tonakt es ļāvos viņa apskāvieniem. Nu mēs ne tikai sarakstījāmies, bet arī sazvanījāmies. Un kaut arī no malas var likties, ka bijām iemīlējušies es tev saku- mēs bijām ieķērušies. Es pat vairāk varētu teikt, ka uztvēru viņu kā draugu. Draugu ar kuru gulēju. Mums bija labi- brīvas sarunas un gultā izmēģinājām visu ko varējām izdomāt. Viņš saņēma savu jauno grafiku un nu bija skaidrs- viņam ir vēl viens reiss uz Latviju un ar to viss ir beidzies. Protams, ka mēs abi mazliet saskumām, bet ko darīt? Viņš atbrauca. Mēs tikāmies un viņš aizlidoja.
Ak jā, pa vidu vēl sanāca tā, ka man bija aizdomas, ka esmu stāvoklī, ko arī viņam izspļāvu kādā tikšanās reizē. Es biju gatava taisīt abortu. Tas ir pirmais, kas man ienāca prātā- tāpēc piedāvāju to kā variantu. Ja tu zinātu kādu lekciju man nolasīja!? Nē! Ja tas ir viņa bērns aborts neesot vajadzīgs! Es pārvākšoties uz Dāniju (tur vairāk bērnu pabalsts), mēs apprecēsimies, viņš mani uzturēšot un tā tālāk. Es biju šokā. Pilotam jau plāns bija gatavs. Un protams, pēc tam sāka darboties mana sievietes fantāzija. Pat nopietni sāku apsvērt viņa piedāvājumu un aprast ar domu, ka nu ir viss… mana dzīve ir beigusies- esmu stāvoklī! Pēc dažiem mēnešiem būšu apaļa kā bumba un atlikušo mūžu varēšu veltīt kaut kur starp bērnu kliedzieniem, virtuvi un skolu. Un kā tad paliek ar mammu? Viņai būs jābrauc ciemos uz Dāniju, lai redzētu savu mazbērnu? Un kā es tagad viena pati Dānijā pat valodu nezinot dzīvošu? Pilots pēc līguma vēl gadu strādā ar aviokompāniju Zviedrijā un līguma pārtraukšana maksā lielu naudu- ja pareizi atceros tad miljonu. Tā sanervozējos, ka nākamajā rītā sākās mēnešreizes…
Laikam jau mēs abi tā apradām ar domu, ka pat pēc mana priecīgā paziņojuma joprojām runājām par to, ka es varētu pārvākties uz Zviedriju. Mēs nebijām tikušies jau ilgu laiku un viņš izdomāja ziedot savas brīvdienas, atbraukt uz Rīgu, lai pavadītu kopā vēl dažas dienas. No sākuma man tā ideja patika, bet jo tuvāk nāca viņa atbraukšanas datums, jo vairāk man negribējās, lai viņš brauc. Redz, man jau ir pieredze ar tiem “aizbraucējiem” - tas ir sāpīgi. Un jo vairāk spēju sasaistīt viņu ar Renāru, jo vairāk man kļuva nelabi no domas, ka varētu viņu atkal redzēt. Bet es klusēju un turēju visu pie sevis… Viņš atbrauca un mēs veselas trīs dienas dzīvojām kopā, gatavojām kopā, gājām dušā kopā, pastaigājāmies kopā un skatījāmies filmas- kopā. Godīgi sakot tas "kopā" man bija par daudz. Neesmu pieradusi, ka man visu laiku kāds ir blakus. Esmu pieradusi būt viena un “kopā” man skan neērti un nekomfortabli. Nē, nepārproti- mēs labi pavadījām laiku. Viņš aizbrauca un es paliku. Es viņam vairāk nerakstīju un viņš nerakstīja man. Viņš juta.
Pagāja pusgads un saņēmu ziņu. Teica, ka ir iespēja atlidot uz Latviju, esot noilgojies un labprāt tiktos. Es nepiekritu. Gan tāpēc, ka atcerējos kā beidzās mūsu iepriekšējā tikšanās gan tāpēc, ka biju sākusi tikties ar vīrieti, kuram neviens Tinderis blakus nestāv...