Es sevi uzskatu par lauku meiteni, kaut arī lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījusi pilsētā. Tā nu sarunāju randiņu ar puisi no blakus ciema… Gods kam gods! Pirmais randiņš un viņš jau ir ar rozi! Mēs sasveicināmies, es paņemu ziedu un dodamies uz tuvāko kafejnīcu. Ceļa laikā apmaināmies ar līdzīgajām domām par slikto laiku un jau no pirmajām frāzēm un balss intonācijas saprotu, ka ir sūdi- tas ir MeklējuMammu tips, un tomēr man vairāk nav atkāpšanās iespēju. Vienīgais ir novēlēt sev izturību un pasūtīt dubulto viskiju ar ledu (viņš pasūta rumkolu). Es jau sāku sevi mierināt ar to, ka viss būs labi, kad atskan viņa pirmais teikums: “Nu ja... tu jau noteikti būsi dzirdējusi- visās vietējās avīzēs par to rakstīja- es izkritu no trešā stāva loga..”. Manā sejā parādās smīns kopā ar jautājumu “Cik tad izdzēri, ka pa logu izkriti ?” Uz ko viņš man saka- " Necik, es vienkārši stāvēju pie margas un pēkšņi izkritu!" Ak Dievs! Es gribu skaļā balsī smieties, bet nedrīkstu.. Katrs puiša sejas pants liecina par to, ka tas ir nopietni un mana histēriskā smiešanās ir vairāk kā nepieņemama. Es iekšēji turos ik pa laikam izdvešot dziļākas elpas un izelpas, bet viņš to nemana- viņš ir aizņemts ar paskaidrošanu… viņš pats to ir piesaucis, jo netīšām teicis, ka vēlas mainīt dzīvi, tad izkritis pa logu, bijis uz gultas teju gadu un tagad vēlas iet uz sporta zāli, lai savestu sevi kārtībā, bet nevar, jo treneris neceļ klausuli… Es noklausījos visu šo bēdu stāstu- problēma problēmas galā... ieteicu sameklēt citu treneri un uzrakstiju draudzenei, lai piezvana un pasaka, ka ir noticis kaut kas slikts. Viņa piezvanīja- pateica, ka ir noticis kaut kas slikts un es ātri pazudu no kafejnīcas māju virzienā- visu ceļu pie sevis smiedamās par visu šo vakaru.
Klau, es nesmējos par to, ka viņš izkrita, bet par to kā un par visu situāciju kopumā- pirmais randiņš! Pirmais teikums! Un tu sāc ar izkrišanu pa logu?
Godīgi sakot man joprojām nāk smiekli par šo visu… ha ha ha ha