VIĢIKS.

Vidusskolā man bija draugs kura brālis bija atkarīgs no videospēlēm un viņš viņu sauca par viģiku. Tā nu arī man ir iegājies visus datorspeciālistus saukt par viģikiem. Pēc čata likās jauks puisis- gudrs un inteliģents. Mazliet gan klibo komunikācija- visu laiku sūta gimpus. Es viņam piedevu, jo viģikiem komunikācija ir attīstīta tieši tik tālu cik tas vajadzīgs sazinoties ar citiem viģikiem spēlējos tiešsaistes videospēles. Es ieteicu satikties un viņš piekrita. Randiņš pie Nacionālā teātra un viņš kavē. Kavē 15 minūtes, ko jau ņēmu kā sliktu zīmi. Nākamajā dienā man jau ir randiņš ar citu tinderi. Krievu puisis, gudrs, strādā IT. Man krievu vīrieši patīk, liekas viņi tādi vīrišķīgāki. Tā nu mēs sēžam Doma dārzā un dzeram kafiju. Un ar katru malku arvien vairāk saprotu, ka mēs esam tik atšķirīgi cilvēki. Es ticu intuīcijai, Dievam ( un ar to nedomāju vecīti ar garu baltu bārdu uz mākoņa maliņas), liktenim un viņš tic matemātikai- vieniniekiem un nullītēm. Pie trešās kafijas krūzes es esmu gatava viņam izskrāpēs acis, bet turos- mans zvērs turas līdz autobusa pieturai un tad apmierināti iekāpj autobusā. Nesaprotu tos cilvēkus kuri visu rēķina, visam meklē zinātnisku izskaidrojumu, pamatojumu un pierādījumu. Nav jau tā, ka es pārtieku no zīlēšanas un horoskopiem- visam ir savs mērs. Vārdusakot tinderis manī atmodināja zvēru un sapratu, ka labāk tālāk turēties no viņa citādāk kāds cietīs- un tā nebūšu es. Esmu gatava atkal pielikt punktu šim tinderpasākumam. Tas nav priekš manis...