MAKDONALDS.

Esam nonākuši pie tā, ka mans dzīves autobuss strauji tuvojas pieturai 26 un vecāki nekad nav redzējuši vīrieti man pie sāniem. Manā mazajā biznesā negāja tik labi kā gribētos un sakarā ar lielo vēlmi ēst izdomāju, ka Tinder ir atrisinājums manām vēdera iegribām. Kā nekā mamma bērnībā teica: “Ko? Neiesi uz randiņu? Aizej- vismaz pa brīvu paēdīsi! “ un mammas zina labāk, vai ne ? Tinders manā telefonā ir uzkavējies tik piecas vai desmit minūtes, ka jau saņemu pirmo uzaicinājumu tikties un par laimi mūsu randiņš sākas jau pēc divām stundām! Ak cik es esmu priecīga! Uzreiz piekrītu! Ēdiens! Aši dušā, sasmaržojos, smuki saģērbjos un tad saprotu, ka pag… nē, vilkšu sporta tērpu. Ha! Iedomājies? Es saģērbjos savā visērtākajā sporta tērpā (ne jau tajā kur dibens ir izskatās kā no žurnāla vāka, bet tajā kur dibenu nevar redzēt jo bikses ir tik platas, ka jādomā vai sēžamvieta tur vispār ir…), uzmaucu zilas Nike krosenes un eju uz pirmo randiņu. Nonāku līdz norunātajai tikšanās vietai un saprotu ka tur ir tik daudz mašīnu… kā lai es zinu kura ir īstā ? Un ja nu viņš mani ierauga sporta tērpā un aizbrauc prom? Panika, iestājas panika un es lepni pasoļoju visām mašīnām garām un apsēžos uz tuvākās pieturas soliņa. Aptuveni pēc minūtes man ievibras telefons ar tekstu: lūdzu esi labajā pusē ielai. Godīgi? Es sajutos kā tāda ielasmeita. Stāv te ielas malā un gaida mašīnu, kurā ir vīrietis, kuru pat nepazīstu un nezinu vai gribu iepazīt. Ielasmeita, kura pārdevusies par sviestmaizi. Ja mana mamma šo redzētu viņa ātri pārdomātu savu padomu… . Piebrauc Tinderis vecā sporta mašīnā, marku es nevaru pateikt, bet man liekas, ka Opel. Nu tāda ar zemu jumtu, divas sēdvietas (to mazumiņu kas ir aizmugurē nevar nosaukt par cilvēka cienīgu sēdvietu). Sēž melnīgsnējs, liels vīrietis (Vecrīgā man no tādiem būtu bail) un smaidīgs saka: Čau! . Man visa dzīve gar acīm pazibēja. Es taču varēju iet prom, bet nē- vēders kurkst: “ sēdies iekšā, sēdies iekšā! “ un es iesēdos… . Nu pārkāpjam sākuma neveiklo klusumu iepazīstamies, parunājam par laiku un citām muļķībām. Viņš strādā IT sfērā, ir no kādas austrumu valsts, kuru šobrīd neatceros, es pastāstu ka strādāju izklaides nozarē un viņš mani aizved paēst… uz makdonaldu…. Izrādās tā ir vienīgā vieta kur viņš ēd. Makdonalds brokastīs, makdonalds pusdienās un makdonalds vakariņās. Uzmetu viņam savu žilbinošo smaidu un palūdzu pasūtīt to pašu. 5 minūtes vēlāk mēs sēžam mašīnā kura smaržo pēc ātrajām uzkodām un braucam. Tēloju ka esmu kārtīga meitene un apslāpēju savu iekšējo zvēru, kurš ir tik izsalcis, ka siekalas jau tek pār lūpu. Sēžu un gaidu kamēr viņš atcerēsies kā aizbraukt uz “īpašo vietu” . Mēs braucam līkločiem šurpu turpu uz priekšu un atpakaļ sākumā atkal uz priekšu un nonākam “ īpašajā ceļa malā starp autobusu parku un vilcienu staciju”. Pa lielam es biju tik izsalkusi, ka īpašā vieta ir pietiekami īpaša frī kartupeļu baudīšanai. Ēdiens! Jā, burvīgie frī ar kečupu slīd lejā tik skaisti un vienmērīgi kā bērni pa slidkalniņu saulainā vasaras dienā! Kamēr ēdam noskaidroju ka viņam plānu dzīvei nav, neko viņš negrib sasniegt un nekas viņu neinteresē. Es gremojot frī pamāju ar galvu un noburkšķu kaut ko par dažādiem cilvēkiem un turpinu ēst. No lielajiem frī esmu pārēdusies un sarunas mums arī vairāk neraisījās. Skaidri liku noprast, ka man gribās pilnīgi pretēju vīrieti un viņš piedāvājas aizvest mani mājās, bet es tā uzreiz nekad nesaku kur dzīvoju- aizvedu uz pilnīgi citu vietu un saku ka man vajag pastaigu- nomest apēstās kalorijas. Kad es jau kāpju no mašīnas ārā uzmetot sveicienu lielajam dubultajam burgeram viņš it kā nolasa manas domas un uzstāj, ka abi burgeri man jāņem līdz. Es daudz neliedzos, paņēmu abus XXL izmēra dubultos burgerus padusē un neatskatoties aizsoļoju pa vienvirziena ielu ziemeļu virzienā. Mājās atradu labu filmu un apēdu abus burgerus. Viņš man rakstīja pēc tam, bet es sapratu, ka labāk ir mirt badā nekā tērēt savu laiku Makdonaldam, kurš manās acīs ir pilnīgi nekam nederīgs ārzemju slaists. Es zinu ka izklausos pēc slikta cilvēka. Cilvēkam kurš sevi tik ļoti nemīl, ka baro sevi ar Makdonaldu agrāk vai vēlāk jāpazūd vēlmei ko sasniegt dzīvē. Un nē es nedomāju, ka katram no mums ir jātiecas būt par miljardieri ar jaunāko mašīnu, zelta toletes podu un robotizētu māju, bet ir jābūt augstākam mērķim par “saņemšos- aizbraukšu uz Makdonaldu- pierīšos kā cūka un braukšu mājās” . Un mīļie vīrieši! Kurš dāmu pirmajā randiņā ved uz makdonaldu ? Kurš ? Ā tu teiksi ka bija nakts un nekas cits nebija atvērts? Nu jā, tur es piekrītu, bet tad vismaz turi savu muti ciet par to ka ēd tikai un vienīgi makdonaldā…