Nu nav jau tā, ka man dzīvē vīrieši nepievērš uzmanību. Uzmanības man netrūkst, tikai es to nejūtu, neredzu un nedzirdu. Vai esi redzējis filmu “ Zvaigžņu Putekļi” ? Tur ir aina, kur ragana nobur citu raganu, lai viņa nevarētu ne redzēt, ne dzirdēt, ne sajust zvaigzni, kaut tā stāvētu viņas acu priekšā. Man liekas esmu noburta ar to pašu burvestību…
Skolas laikā man likās, ka nevienam puisim nepatīku- tagad laikam ejot daži atzīstas, ka tā nav patiesība. Kaut kādā mistiskā veidā esmu radījusi par sevi iespaidu, ka attiecības mani neinteresē un tas liek vīriešu kārtas pārstāvjiem turēt muti ciet līdz pasaules galam vai ilgāk. Kā tad ir ? Kā sastopas tie “ īstie pāri “ ? Tie, kuri līdz vecumdienām uztur to dzirkstelīti it kā tik tikko būtu atgriezušies no medusmēneša? Jā, zinu, tikko tu padomāji, ka tā notiek tikai filmās un esmu pārskatījusies Rozemundes Pilčeres stāstu motīvu filmas. Nē, un šis ir pārliecināts nē un tūliņ tev došu piemēru. Mani vecvecāki. Godīgi es nezinu cik ilgi viņi ir kopā, bet sajūta ka jau veselu mūžību. Abiem šobrīd ir ap 70 vai 80 (cipari nav mana stiprā puse). Iedomājies ir pusdienlaiks, oma gatavo pusdienas un opis ieiet virtuvē lai uzsmēķētu pīpi- pēkšņi radio atskaņo viņu jaunības dziesmas pirmās notis un pīpe tiek nolikta malā. Viņš paņemt viņu aiz rokas un viņi sāk dejot un divbalsīgi dziedāt līdzi. Tas ir neticami skaists skats. Mīlestības pilns skats. Ikreiz kad to redzu man liekas, ka šobrīd tieku filmēta kādā mūziklā pašai sev to nezinot. Īsta mīlestība pastāv. Esmu tās lieciniece un mani vecvecāki nav vienīgais pierādījums. Viņi iepazinās kāzās. Oma atnāca ar savu kavalieri un opis ar savējo. Viņa mācījās tehnikumā Rīgā un viņš strādāja Tukumā. Jau nākamajā dienā pēc kāzām viņi bija sarunājuši tikties pie Laimas pulksteņa un pēc pāris malkiem Mokas devās uz balli Biedrības namā. Nākamajam tu neticēsi, vismaz man bija grūti noticēt. Uzreiz pēc tam viņi sāka dzīvot kopā. Tieši tā- uzreiz! Vai mūsdienās tā vispār notiek ? Nu vismaz ar mani ne… man būtu bail. Ja mazpazīstams vīrietis paliek pie manis pa nakti tad es durvis aizslēdzu ar vēl vienu atslēgu, lai viņš bez manis nevarētu tikt laukā un ko nozagt! Tas ir tik pat smieklīgi cik bēdīgi. Ar gadiem paliek grūtāk iemīlēties. Mums paliek bail. Mēs esam bijuši sāpināti un negribam tikt sāpinātiem atkal. Gudrie saka: nebaidies! Tev ir jāuzticas un jāļaujas un ja arī tu tiksi sāpināts tad tā būs pieredze! Viegli runāt- grūti izdarīt. Godīgi, neesmu redzējusi, ka tie gudrie būtu attiecībās. Viņi norobežojušies no pasaules stāsta pasaulei kā elpot audzējot bārdu, sēžot starp koku un akmeni, kalna galā, klausoties vējā un putnu dziesmās. Es ticu, ka viņi daudz zina par dabu, sevi un mīlestību- tikai viņi zina par citu mīlestību ne to, kuru mēģinu saprast es un miljoniem citu cilvēku šajā pasaulē. Un , nē, nestāsti ka visa mīlestība ir viena, ka nav dažādu mīlestību- ir. Punkts. Spiežot pēc manu vecvecāku stāsta man vajadzētu vairāk iziet sabiedrībā., lai satiktu “īsto” . Bet man cilvēki riebj. Nu ne visi, bet lielākā daļa. Kad atrodos sabiedrībā, tad mani pārņem vēlme dzert. Citādāk taču to nevar izturēt! Sabiedrība mani padara par alkoholiķi un narkomāni. Kad esmu viena pietiek ar ūdeni vai tēju, nu ja neskaita tos īpašos vīna vakarus… zini? Dažkārt man liekas, ka esmu no citas pasaules. Tev ir bijusi tāda sajūta? Biežāk sabiedrībā jūtos vientuļa nekā vientulībā viena. Nē, nu labi, nepārproti, ir tie daži, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie cilvēki, ar kuriem var stundām kopā būt un pat nav vajadzības runāt. Mana pirmā mūža mīlestība bija Artūrs. Mēs iepazināmies bērnudārzā. Toreiz man bija pieci vai seši gadi un par mīlestību zināju tik pat daudz cik tagad. Viņam bija tumšas acis un tumši mati ( laikam piedzimu ar savu vīrieša ideālu) un mēs tēlojām galvenās loma izrādē “Ērkšķrozīte” . Jā, tieši tā- es biju Ērkšķrozīte un viņš bija princis. Galvenajai lomai pieteicos tikai tāpēc, ka princim vajadzēja Ērkšķrozīti nobučot. No tās bučas gan nekas beigās nesanāca, jo es saslimu un savu slavas brīdi pavadīju sanatorijā, zinot, ka viena no manām draudzenēm tagad bučo manu princi. Vai vari iedomāties cik gan tas bija grūti ? Gandrīz pusi savu bērnudārza laika pavadīju sanatorijā tāpēc man nav diez cik daudz atmiņu no pirmsskolas laika. Mana otrā mūža mīlestība bija Edgars. Tas jau bija skolas laiks, kāda trešā klase. Mūs vienoja mīlestība pret pastu. Es uzrakstu zīmīti, iedodu savai labākajai draudzenei kura to iedot viņa labākajam draugam un viņš Edgaram. Dienas laikā samainījām divas zīmītes, kas ir diezgan daudz ņemot vērā, ka mums bija kādas 5 stundas un četri starpbrīži. Pagāja ilgs laiks līdz norunājām pirmo randiņu un līdzi nāca mana labākā draudzene. Man liekas, ka tajā vecumā visiem uz randiņu līdzi nāca labākie draugi- bail vienai. Viņš neatnāca. Es biju bēdīga un dusmīga reizē. Nākamajā dienā vēstules vietā saņēmu šokolādi ar vēstuli, kurā tika paskaidrots, ka tētis viņu neesot palaidis un ieteikumu tikties citā dienā. Mēs tikāmies pie skolas, aizgājām uz bibliotēku un pastaigājāmies pa parku, kurā redzējām vaveres. Es neatceros kā tas viss beidzās iespējams mums abiem iepatikās kāds cits, bet Edgars manā dzīvē ienesa pārmaiņas. Viņš spēlēja flautu un spēlēt flautu iedomājos arī es. Tā nu mamma mani piereģistrēja mūzikas skolā, flautas klasē, pie vienas no labākajām skolotājām. Skolotāja bija tik laba, ka pat manai mammai no viņas bija bail. Edgaru satiku pēc vairākiem mēnešiem un izrādās viņš bija pārgājis uz čella klasi. Es uz čella klasi nepārgāju, man nepatika čells. Jā, spēlēt flautu iemācījos pateicoties savai otrajai mīlestībai. Pēc aptuveni pieciem gadiem mēs satikāmies atkal. Viņš bija kļuvis par breika dejotāju- es par dziedātāju - mums bija tieši viens randiņš. Trešā mīlestība bija no pirmā acu skatiena. Ar jaunās skolas kori braucām uz blakus pilsētu uzstāties. Un kopā ar pamatskolas kori brauca arī vidusskolas ansamblis. Atceros autobusā ieraudzīju viņu- tumsnēju, ar patiesības pilnām acīm un grebeni. Nezināju ne vārdu, ne klasi tāpēc izjautāju meitenes vai kāda nezina kas tas tāds ir. Pēc nedēļām ilgi veiktas izmeklēšanas mans sapņu princis tika atrasts! Noskaidrojās, ka viņš mācās manas klasesbiedrenes māsas klasē un viņa vārds ir Imants. Gāja laiks, mēs bijām iepazinušies un pienāca laiks mūsu pirmajam randiņam un randiņš notika naktī. Es dzīvoju stundas gājiena attālumā no lauku centra - viņš mazliet tuvāk tikkai uz otru pusi. Atceros kā mammai teicu, ka palikšu pie omas. Omai izstāstīju savu stāstu un viņa man atļāva iet (man toreiz bija 14 gadi) sakot: ak ej, es savā jaunība arī tā darīju! Iedomājies- tumsa, mežs, zvēri un pusaudžu meitene cauri tam iet stundu pusnaktī lai vienos naktī tiktos ar savu mīlestību. Godīgi, nezinu vai šobrīd pietiktu drosmes… Randiņš bija izcils, mēs šūpojāmies, pļāpājām un beigās viņš mani pavadīja mājās. Pirms mājām, mežā es tiku pie sava pirmā skūpsta- saullēktā. Romantiski. Šīs bija manas romantiskākās attiecības. Mēs bieži sazvanījāmies un sarakstījāmies. Tā bija vasara. Viņam lauki bija Latgalē, tālu prom no manis. Atceros kā viņš man piezvanīja un teica: Vai tu zini kur ir austrumi? Pagriezies uz austrumiem, tagad mēs skatāmies viens otram pretī. Vai tas nav skaistākais ko sieviete var dzirdēt? Pagāja gandrīz gads. Skaists gads. Pavasarī šis skaistums tika sagrauts. Viņš mani pameta. Godīgi sakot viņš pameta visus. Tas bija nelaimes gadījums un pēc viņa bērēm es nolēmu nekad, nekad vairāk neiemīlēties. Mēs satiksimies debesīs un mūsu stāsts turpināsies. Viņam par godu uzrakstīju dziesmu un pametu laukus. Es atgriezos pilsētā, lai atkal sāktu jaunu dzīvi ar Eņģeli uz pleca. Un nu mēs esam nonākuši pie manas līdz šim piedzīvotās pēdējās mīlestības. Man bija teju 24 gadi. Es viņu nepazinu uzreiz. Tas bija mana drauga labākais draugs, kurš nedzīvo Latvijā. Viņš bija atbraucis ciemos uz Tēvzemi. Renārs- garš, gudrs, izskatīgs, jautrs, mīļš un gādīgs un ļoti labs gultā. Tās bija manas labākās 5 dienas pēdējo 9 gadu laikā. Un es noticēju, ka viss, tas ir viss- viņš ir īstais. Ar viņu jutos droši un pats galvenais- viņš man deva cerību, ka pēc Imanta vēl spēju būt romantiska. Es jau biju izstrādājusi plānu pārvākties pie viņa, mēs visi zinām, ka attiecības no attāluma nestrādā. Viņš manu plānu neakceptēja. Tas bija sāpīgi. Ar visu to, ka arī otra puse atzīst, ka šī mīlestība nav vienpusēja viņš mani sargāja. Viņš negribēja lai mainu savu dzīvi viņa dēļ. Nebija jau nekādas drošības, ka tas ir kas vairāk par afēru. Viņam bija bail. Renārs bija pārvācies uz ārzemēm meitenes dēļ, kura viņu nemīlēja. Redzi, kad izstāstu šo tu saproti kāpēc viņš mani sargāja, vai ne ? Es cienu viņa lēmumu un tomēr nesaprotu. Atceros, ka man tik ļoti patika viņa apskāvienos, ka vienkārši aizmirsu par darbu. Es tiku atlaista un pēc laika atvēru savu mazo kompāniju, kura nodarbojas ar mūziķu menedžmentu un pasākumu arhitektēšanu.
Man dzīvē ir bijušas četras mīlestības. Protams, ir bijis vis kaut kas pa vidu, bet tas nav šī vārda cienīgs- tās bija aizraušanās.
Katrs no šiem vīriešiem ir mainījis manu dzīvi, kaut vai nedaudz, bet ir mainījis. Un es esmu pateicīga par to.